| |
[Sep. 28th, 2009|03:27 pm] |
Ir daudz banālu, izplatītu teicienu, kurus ļaudis bārsta pa labi pa kreisi, it kā to nozīmi zina, bet līdz saknei neizprot. Šie teicieni ir liekas trāpīgi, jo ir vienkārši, īsi, labskanīgi un it kā saprotami, bet vai tiešām saprotami? No visas šīs gūzmas ir tikai daži, uz vienas rokas pirkstiem skaitāmi izplatītie banālie teicieni, par kuru jēgu esmu piedzīvojusi apžilbinošu atklāsmi un tagad varu skandēt ar fanātiķa degsmi "jā, jā, jā, tā tiešām ir!!!", pārējie vēl aizvien ir labskanīgas, trāpīgas tukšas skaņas.
* "Klusēšana - zelts, runāšana - sudrabs". Par šo kaut kad pasen jau uzrakstīju veselu eseju tepat cibā, kad man atausa šī teiciena patiesā un dziļā un milzonīgā jēga. Šis teiciens bija ābecē, jei bogu. Iedomājieties? Viņi liek pirmklasnieka ābecē tādas idiomas, kuru jēga, ja vispār, atnāk vaļā tikai pēc trīsdesmit.
* "Tas bija sen un tā nav taisnība". Pamatskolas laikā skuķu pļāpās populārs izteiciens, fakstiski artikuls pat drīzāk. Allaž man licies muļķīgs un neloģisks izteiciens, reāli stulbs. Kā - nav taisnība? Tikai salīdzinoši nesen man atausa - cik ļoti tas ir par pagātnes noliegumu, par izstumšanu, un cik jocīgi un kauns, ka es līdz pat 30+ nesapratu tik vienkāršu lietu. Laikam tādēļ, ka es visu jaunību katru sīkāko atmiņu krāju un glabāju un kā kaķis konservbundžu pie astes vazāju, un ka es vēlu iemācījos atbrīvoties no musora.
Un tad ir viens teiciens - viens no dzīvessziņas pamatu pamatu vaļu vaļiem - kurš, iespējams, ir galvenais vai viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc es pa riktīgam iemīlēju savu (tagad jau) vīra kungu. "Katram kokam ir divi gali". Caur savu vīra kungu es piedzīvoju žilbinošu milzonīgu atklāsmi par šā teiciena īsto jēgu, cik ļoti tas ir pamatā visam, un par to es viņam esmu mūžam pateicīga, un caur viņu un savu dzīvi šeit es (sk. kaut vai manas refleksijas par ceturtajiem laimīgākajiem) ik pa laikam gūstu atgādinājumu šī nodrāztā teiciena milzonīgajai jēgai. Visi it kā taču zina, ka viena un tā pati viela dažādās devās/koncentrācijās un apstākļos var būt gan zāles, gan inde, bet to pa īstam saprast, izjust un caur šo saprašanu pieņemt un pat mīlēt vienas un tās pašas, piemēram, cilvēka pozitīvās īpašības negatīvo izpausmi, saprast, ka cenšoties izravēt kādu slikto īpašību tu vienlaikus izravē šīs sliktās īpašības koka otro - labo galu, padomā vēlreiz, vai tiešām tu gribi atteikties no šīs brīnišķīgās īpašības.
Nu jā, bet ko es te. Jūs tak visi visus šitos banālos teicienus ziniet. Kopš pirmās klases. |
|
|