| Atmetēja piezīmes |
[Jun. 23rd, 2009|01:30 am] |
Nu lūk, pirmā diena nolauzta. Grūti, bet turos. Visur rādās baltāsd pelītes cīgas. Jeibogu, halucinācijas, ibiorio. Tagad šausmīgi nāk miegs. Prātoju, ka vai nu šaušalīgajā ļuļķēšantvīksmē nespēšu aizmigt, vai arī gulēšu kā baļķēns. Otrais variants šķiet diezgan ticams, jo laikam tak tā halucināšanās baigos spēkus paņem. Un tad vēl tā rosīšanās. Tak jārosās visu laiku ir, kaut kas jātīra, jābirstē, jāpucē un tā - īpaši pēc ēšanas momentā jālec augšā un jādiebj rosīties. Inčīgi. Un, protams, tā kā bēbim vislaik kaut kas mutē jābāž. Kauču vai īkšķīti būs jāzelē.
Man pat nav domas, ka prodžekts varētu neizdoties. Šitas nav trying to quit, pat ne quitting; šitas ir quit - jau noticis fakts. Ar Lielajām Kvitošanām ir tā, ka cilvēks var gadiem prātot, ka tā kā vajadzētu, tā kā tā, bet tad šis, tad tas, un velk to to savu mizerablumu (lai kas tas arī nebūtu) tik tālāk .. un tad vienu dienu ņemt un nokvitot ne aci nepamirkšķinot. Es to nevaru izskaidrot savādāk kā dīvainā intervence (divine intervention, respektīvi), tas ir brīnums, paties. Saproties, cilvēks pats salaiž savas ģēlas dēlī, un dievam nav pienākuma cilvēku no paša sataisītās ķezas vilkt ārā. Bet vot dažreiz dievam uznāk jaukuma lēkme vai kas nu tur, un tev paveicas tikt viņa žēlastības ķertam, un viņš tev tankš ar savu burvju nūjiņu, un viens divi trīs nu tu esi brīvs.
Novēliet man tikai vienu: nekļūt par Karojošo..nu, jūs jau zināt šitos Apgaismotos Atturībniekus. Atgādiniet man, ka vispār pīpēt ir forši, tikai man vot tankš ar burvju nūjiņu un pietiek, bet citiem (vēl) ne. |
|
|
| |
[Jun. 23rd, 2009|11:59 pm] |
|
Otrā diena izrādījās ievērojami vieglāka nekā pirmā. Vienīgi šaušalīgs miegainums un apātija, tā ka darrbaļaudīm atmešanai rekomendēju izmantot atvaļinājumu vai vismaz garās brīvdienas. Pagaidām pasākums izskatās krietni vien vieglāks nekā biju iedomājusies. Tiesa, ja censtos izturēt veselu dienu, par varenākiem laika strēķiem nemaz nerunājot, tad nez vai izdotos, bet noturoties tikai "šo brītiņu" un tad vēl nākamo, un nākamo un tā tālāk, nav nemaz tik traki, un skat - vēl viena diena pievarēta. Es nezinu, varbūt priekšā vēl kaut kādi zemūdens akmeņi, bet pagaidām viss grūtākais izskatās jau aiz muguras (pirmā diena). Nemaz pat negribas, tiešām. Ir tikai kaut kāda tīri fiziska abstinence, kas vēlmi uzpīpēt tikai vēl vairāk samazina nevis palielina. |
|
|