| |
[Jun. 22nd, 2009|01:29 am] |
Nu jā, es te mēģinu nezaudēt savu etnisko identitāti (ai, nu glaimoju es sev, baigā ārzemniece atradusies, to tak nevar pazaudēt, nevar un vis) - citiem vārdiem, CIEŠU. Šodien, piemēram, ciešanas mani pārņēma, kad iedomājos par siera standziņām un vispār da jeb kādiem cepīšiem. Un tad man ārprātīgi sagribējās marinētas bietes. WTF marinētas bietes!!! Nevarētu apgalvot, ka man marinētas bietes mājās būtu gluži riebušās, bet alkusi pēc tām jau nu noteikti nekad nebiju. Bet stāsts jau nav par bietēm, stāsts ir par Jocīgo Cilvēka Prātu, un kā tas kā žņaudzējčūskis noteiktos apstākļos visādīgāk izgorīsies. Ņems un noteiktos apstākļos ilgosies pēc WTF marinētām bietēm. Viss tas houmsiks (un vēl plašāk - ot-žira-besitsa-ciešanas), visa tā herņa - marinētas bietes tas viss ir. Padomā par to tu ar, brooking, padomā par to.
Un vēl. Laulība ir kaleidoskops. Un mūžu var skatīties, kā tie stikliņi mainās, un nekad neapniks. Es pilnīgi tagad atceros to pārlaimīgo aizrautīgo high sajūtu bērnībā - lūrēt kaleidoskopā. Man pašai sava kaleidoskopa nebija (plašķa man arī nebija); ja pie kaut kādiem citiem bērniem gadījās sagrābt ķepā kaleidoskopu un ielūrēt, tad viss - kā atvarā. Tagad es zinu, ka esmu dzimusi lūrēšanai kaleidoskopā, jā. Tā es dzīvoju. |
|
|