| |
[Apr. 21st, 2009|02:15 pm] |
|
Uzmanību, uzmanību! Runā Ārkārtīgi Lepna Gandrīztrīsmēnešusveca Kucēna Viltus Mamma. Rausis nupat pirmo reizi reāli paprasījās ārā uz čurāšanu!!!! Vīīī!!! Kvīīī Par šito tak ir jākliedz varenāk kā par..par jebko citu! Būtu vīra kungs klātbijis, būtu aurojis: "Latviāāā!!!! Usvarāāā!!!" (viņš pag.gad bija L-jā hokeja čempionāta laikā, tā ka nav nekāds vakarējais). Vot. Visi stresi un pūles, un galvas lauzīšanas, kā lai iemāca to mazo pidriķi čurāt un kakāt ārā (viņš ir baigi apķērīgs puika, visu fiksi ierubī, bet vot bija ieņēmis galvā, ka tieši ārā to darīt nedrīkst, ka, ārā esot, jāciešas cik tik vien var, līdz tiek iekšā), beidzot sāk atmaksāties. Nu jā. Nekas sarežģīts. Tikai pacietība sagaidīt, ka šis vairs nevar nociesties (un nociesties šis varēja illllllgi), un tad šaušalīga slavēšana. Dažas tādas pacietības cīņas un šaušalīgas slavēšanas, un sīkais jau sāk ierubīt fišku no pareizās puses. Tagad tikai noreaģēt, kad viņš prasās ārā - tā šaudīkla tak visu laiku kaut ko grib un lien virsū tusoties. Ja tirināšanās un šausmīgā draudzēšanās lēkme ir komplektā ar ilgpilnu skatu uz durvīm, tad jāņem vien pavadiņa un jāved mazais sivēns laukā. |
|
|
| Upd. |
[Apr. 21st, 2009|04:10 pm] |
Uzmanību, uzmanību! Atkal runā Tā Pati.
Nupat Rausis izrīkojās pavisam advancēti - pats attaisīja dzīv. areāla uz bodi durvis (ko parastos apstākļos nedrīkst un tāpēc nedara), un ņipri iedrasē bodē, zobos turot kaut kādu jostu, ko laimīgā kārtā bij atradis kaut kur uz grīdas, un diebj uz ārdurvīm. Vārdsakot, pats vedīs sevi kaki-/čurināt. Es, protama lieta, lecu augšā, skrienu iekšā, grābju īsto pavadiņu, un abi ejam ārā, kā nākas. A ārā līst. Un šitam sunim bailes no ūdens nav mazinājušās, tiesa, ir drusku labāk, ja var mirkt kopā ar saimnieci, kas suņa priekšā izliekas, ka mirkt lietū ir baigi forši. Sīkā entuziasms redzami plok, un šis stīvē mani uz māju pusi. Nekā nebija. Iznesu avīzi, nu tad daries uz tās zem nojumes. Ne-e, šis neiešot uz avīzes taisīties kā tāds kucēns. Tad ejam atpakaļ lietū. Ejam ar. Šis purinās, skurinās, dīdās, bet tomēr nodara savas lielās darīšanas, saņem savas saušalīgās uzslavas un samīļošanas, un ejam atkal iekšā (mocīt veco, nīgro suni, kurš vakar beidzot saņēmās un izdarīja to, ko sen jau vajadzēja izdarīt - iekoda tai sīkajai uzmācīgajai utei, kas savukārt drusku paraudāja, drusku uzsvērti apvainojies pagulēja, kādu brīdi vecajam nīgrajam lika mieru, bet tagad jau atkal pie vecajiem niķiem ķēries klāt). |
|
|