| Klusēšanas zelts |
[Nov. 28th, 2007|05:46 pm] |
Runāšana - sudrabs; klusēšana - zelts.
es nekad šo sakāmvārdu jebšu tautas gudrību neesmu īsti izpratusi. es esmu no runātājiem. no tiem, kam vienmēr par visu ir viedoklis, kurš noteikti ir skaļi jāizsaka katram, kurš vien gatavs klausīties un vēl jo vairāk tiem, kas nevēlas klausīties. no tiem, kam viss jāizrunā, no tiem, kas "vēlas par to parunāt", no "vai tu vēlies par to parunāt" jautātājiem un parunātājiem arī tad, ja atbilde ir noliedzoša. no ik dienas zāģētājiem un žvingstētājiem. no moralizētājiem. un no pļāpātājiem.
radikālajā jaunībā es šo sakāmvārdu pat skaidroju kā latviešu bauru-vergu dvēseļu drūmu izdzīvošanas likumu, kā nācijas civilizācijas attīstības līmeņa rādītāju - tautele, kura dzīvību velk tikai pateicoties klusēšanai.
taču, bez šaubām, ir lietas, par kurām jāklusē kā kapam. sliktākajā gadījumā - kad "klusēšana nav gluži meli". labākajā - nu..kad..
un nu es uz vecumu un viedumu apgūstu klusēšanas zeltu. lai gan augšminēto tautas gudrību vēl aizvien pilnībā neizprotu. es arī nezinu, aiz kā tieši es apgūstu šo zeltu. un vai tas patiešām ir zelts - jo ne viss ir zelts, kas spīd, mums atkal māca tautas gudrība. kad mana klusēšana ir zelts, un kad - gļēvums, piemēram. pār mani vēl nav nākusi apgaismība, vēl ir nezināmie, un lietas nav sastājušās pārredzamā un izprotamā sistēmā. ir tikai tas, kas pamazām atklājies, tādu vai citādu iemeslu dēļ klusējot.
ir situācijas, kad par kaut ko ļoti svarīgu un mani plosošu klusēju. kad tik ļoti ir gribējies "par to parunāt" - pirmkārt jau ar vistuvāko un to, uz kuru mana iekšējā plosīšanās tieši vai netieši attiecas, vai vismaz ar družku kādu raizēs padalīties, bet es klusēju. un vēlāk plosītājs ir izdzīvots, pieņemts vai kā citādi kļuvis par neplosītāju, un es varu tikai klanīties visiem spēkiem, kas mani atturēja no runāšanas sudraba, ibo tas tikpat labi varētu būt izrādījies runāšanas plutonijs. taču ir situācijas, kad tiešām vajag un ir obligāti "par to parunāt", ibo klusēšanas viltus zelta spīdumu īstenībā rada kāds pussabrucinātājs. bet kā lai to zina? ja pareizais lēmums - klusēt vai runāt - ir zināms tikai PĒC tam.
un tāpēc - lai pārfrāzējam zināmo lūgšanu:
Dievs, dod man pacietību klusēt, kad nevajag runāt;
dod drosmi runāt, kad vajag
un, galvenais, to gudrību - gudrību atšķirt vienu no otra |
|
|