| |
[Nov. 4th, 2007|08:05 pm] |
Manilā, īpaši pilsētas centrā - parkos un promenādēs -, bērni ubago. stiepj pretī atvērtas plaukstiņas un uzstājīgi skatās acīs. un seko, un ilgi neatstājas.
ubagojoši bērni - šajā faktā nebūtu nekā pārsteidzoša. ja vien ubagojošie bērneļi būtu netīri, nošmulētām mutēm, skrandainām, izbalējušām drēbēm, bada izvārdzināti, iekritušiem vaidziņiem un ciešanu vagām mazajās, brūnajās sejiņās. nekā nebija. ubagojošo bērneļu vaidziņi ir apaļi; strupie, plakanie degunteļi tīri, lielās, melnās acis priecīgi mirdzošas; drēbītes košas un koptas. lūk, meitenīte tīrā, košā zilibalti rūtotā kleitiņā, baltām krellītēm ap kaklu un rociņu - lellīte, končiņa, ne meitenīte. stiepj rociņu un skatās nevis žēli, bet pārliecināti par pozitīvu rezultātu, pat harizmātiski. divi puisēni baltā un dzeltenā krekliņā. un vēl, un vēl - katras pastaigas laikā vismaz divkārt, trīskārt nākas atraidīt mazās, uzstājīgās roķeles. ar ignorēšanu vien nepietiek - viņi seko. vai, ja esam piesēduši, neies prom, kamēr viņiem vairākkārt uzstājīgi to neliks darīt. tad viņi nikni nošāksies: daa-mot*!, un ļepatos prom.
var jau būt, ka ubadzēnu drēbju koptība liecina nevis par pārticību, bet par viņu māmiņu tīrības un kārtības mīlestību. var jau būt, ka visiem bērniem - neatkarīgi no rocības - ir apaļi vaigi un priecīgais mirdzums ačtelēs liecina par bērnību zemē, kurā nekad nav auksti. bērni taču ir priecīgi visā pasaulē, vai ne? nu, tāpēc, ka bērni. nezinu. es tiešām par bērniem nezinu neko. un naudu arī bērniem nedodu. damot ako**. vot tā.
*skopulis
** es esmu skopule |
|
|
| |
[Nov. 4th, 2007|09:52 pm] |
|
lasu Cibu as it is un no sirds priecājos, ka manos padsmit un agrīnajos 20 blogi vēl nebija izgudroti (plaši aprobēti, ja, piedošanu, tomēr jau bija izgudroti). |
|
|