Saspēra velns to zaļo krūzi - October 11th, 2007 [entries|archive|friends|userinfo]
Hlorēts ūdens

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

October 11th, 2007

[Oct. 11th, 2007|10:59 am]
man jums jāatzīstas un jūs jābrīdina, ka, visticamākais, nekādus eksotiskus pukstus no manis vairs nevar gaidīt. es vairs šeit nemanu nekā eksotiska, nekā pārsteidzoša (izņemot lietas, kas vienmēr un vienmēr pārsteidz it visur, piemēram, cilvēku stulbums un bezpreģels). es varētu vien literāri tēlot dzīvi, bet tam jau mums ir titulētie rakstnieki. bet (bieži vien atlikto un tā arī neuzrakstīto) eksotisku pukstu laiks ir pagājis. viss. es esmu mājās. )
link4 registered|register

par Būtisko [Oct. 11th, 2007|11:28 am]
nu labi. stāstīšu ar :p . sešas nedēļas biezpiena izstrādājumu (galvenokārt sieriņu "Kārums" un leišu biezpiens ar augļu stūrīti "Annele") u.c. piena produktu kūre rezultējusies 5 (piecos!!!) kg dzīvsvara. 5 kg it kā nebūtu daudz, taču šāda apjoma (un apmēra) pielikums manām kārnajām līdz šim stabili 50 kg miesām ir ļoti pat jūtams. it kā jau vajadzētu gavilēt un diet, jo man pat kilo iuzēšana ir IZAICINĀJUMS, bet nu.. vārdsakot, man nepatīk. nepatīk, ka bikses neiet ciet, nepatīk, ka vairs no krūštura izmēriem neko saprast nevar, nepatīk, ka uz vēdera kaut kas karājas un ļum, un, ticiet, tā nav nekāda koķetērija. var jau būt, ka tā ir kārtējā nebijusī pieredze, un ne pie tā vien pēdējā gada laikā nacies pierast. bet pagaidām es laikam tomēr labāk esmu ar mieru, ka mani (visādas skaudīgas maitas) par anorektiķi dēvē. vot.

un vēl par ēšanu. izrādās, ka ēdiens, ēsts ar pirkstiem, patiešām ir garšīgāks. tas atklājās kādā no pirmajām trim dienām pēc atgriešanās, ko pavadījām Slepenajā Mīlas Midzenī. vienvakar nopirkām līdzņemamos vistas salātus, bet aizmirsām par Rīkiem, tādēļ ēdām pa filipīniešu modei - visīstākajai. un tiešām garšo savādāk, un tiešām garšo labāk. gaļa jau nu riktīgi jāēd ar rokām - no sirds iesaku. rīsu vēl neesmu mēģinājusi, jo sausu nevaru ieēst, man rīsi mūžīgi ar kaut ko saķīzgāti, bet saķīzgātu ēdienu ar rokām ēst vēl negribas - to nākamajā līmenī. toties papaijas gabaliņi labāk garšo, uzdurti uz dakšas. ar rokām kaut kā ne tik labi.

vārdsakot, gaļu jāēd ar rokām. punkts. pārbaudīts un sertificēts. paraksts, zīmogs.
link3 registered|register

[Oct. 11th, 2007|12:50 pm]
kamēr ir rakstāmais iekšā un drusku laiks, par šopa puikām vēl pastāstīšu. cik atceros, līdz šim publicētas divas sērijas: par BangBus un par danču kaujām. ar BB man ir kariņš. viņš ir kļuvis par manu antifavorītu nummur viens. viņš ir uzpelnījies: 1. ar pr0n (tas mums te noliegts, jo tie vīrusi u.c. zaraza kādam pēc tam jāvāc, bet tikām kompis nenes naudiņu (labākajā gadījumā) + darbs + morāle; 2. naglostj. rezultātā nekādi 'wait' utml vārdi un žesti uz mani neiedarbojas, es viņu cietsirdīgi čārdžoju kā pienākas par pārtērētu laiku. man ir aizdomas, ka BB no mīļumiņa par nemļuli kļuva, kopš nomainīja meiteņu matu stīpiņu pret brītu pakausi un tādējādi sāka izskatīties pēc mazgadīga bandīta ar kucēna acīm.

bet šīsdienas sērijā par..ehh nu re, neatceros, kā puiku sauc. mīļš, smuks, kluss un kautrīgs paraugpuisītis ap gadiem +/-15, katru dienu spēlē četras stundas, brīvdienās visas astoņas. agrāk viņam vienmēr līdzi nāca tēvs vai kas nu viņš viņam ir, sēdēja tāpat vien un nīka visas tās stundas. tagad tētis visu laiku te nenīkst, bet uz puikas laika beigām gan atnāk, maksā arī vienmēr tētis. iespējams, mēs tēta sarakstā tagad esam labie, jo īpaši, kopš šopā vairs nevar pīpēt (tas patiešām bija Gada Lēmums, man prieks). es vienmēr tā kā brīnījos, kas tas par dīvainu tēti, puikam neuzticas, baidās, vai kas. izrādās, puika ir dislektiķis. kaut gan, cik nu ar viņu esmu (minimāli gan) angliski runājusi, neko neesmu manījusi. taču tagalogā gan viņš zilbes jaucot vietām, un tad citi puikas viņu apsmejot. kopš to uzzināju, man puika dikti mīļš tapa - dvēseļu radniecība laikam. man takš ar no rītiem līdz kafijas iedarbības sākumam ir disleksija smagā formā kā viena no rīta tizluma sastāvdaļām. turklāt disleksija - tas tak ir forši! mēs te speciāli ķēmojamies un pārtaisām vārdus, bet ir cilvēki, kam tā ir dabas dāvana. dāvana, jā, nevis traucējums, novirze vai kā nu to medicīna sauc. vot. tagad iešu ēst vakariņas, vēlāk varbūt pastāstīšu par sirdi plosošajiem vietējo geju divstūriem, trijstūriem un vairākstūriem.
linkregister

navigation
[ viewing | October 11th, 2007 ]
[ go | Previous Day|Next Day ]