...(tālāk)...

Viņam ir ļoti spēcīgi ielas suņa gēni un attiecīgi zamaškas. Un iela, un ielas ciltsbrāļi, un visi citi ielas dzīves šarmi viņu ārkārtīgi vilina. Bet viņam ir bail iet ārā bez pavadas. Mazliet viņam naktīs ļaujam (liekam, radinam) izmest kādu mazītiņu lociņu bez pavadas, ievērojot diezgan tuvu distanci, bet pēc šādām sesijām suns pieprasa žņaudzīgo pavadu, un saka: "paākstījāmies, pamocījāmies, tagad cut the crap un davai vediet mani ārā (uz IELAS!!!) NORMĀLI!"

Nupat atkal. Vīrs notupstas ārpusē pie atvērtām durvīm un sauc suni pie sevis. Šis tik luncina asti, siekala tek, bet nē - pāri slieksim bez pavadas negrib kāpt. Vīrs saka: "Halika na, you're a street dog anyway," uz ko suns vīzdegunīgi apcērtas uz riņķi un pakaļu gorīdāms lēnām slāj prom no durvīm, pār plecu vēl Alfam uzmetot (jo es nezinu, vai pareizi ir uzmeZdams, vai uzmeSdams) dziļi aizvainotu skatienu.