- 14.2.08 04:03
-
Tā, jaunie laiki. Tie paši, kas pienākuši jau sen.
Es te sēžu, taisu mazu bibliogrāfisku sarakstiņu un plānoju rītdien iegriezties tuvējā rajona bibliotēkā pēc kārtējās grāmatu čupiņas darbam, un laikus izpētu el-katalogu, lai zinātu, ko lasošie konkurenti jau aizstiepuši prom.
Es sen vairs nebrīnos par to, ka autors (lasi, godājamais, slavenais un ievērojamais klasiķis) X, Y vai Z latviski nav tulkots nemaz. Esmu pārstājusi gausties un vaimanāt, kad izrādās, ka autori T, U un V (pareizāk tikai pa vienam slavenākajam darbam) latviski tulkoti gan ir, taču saskaņā ar lielo vismaucības likumu tulkojumā ir izlaistas man vajadzīgās nodaļas/daļas/dziedājumi/paragrāfi utt. Un, protams, es neceru, ka parastā rajona bibliotēkā varētu būt viss, kas tomēr ir iztulkots kaut pa pusei. Bet kāda suņa (lasi, politisko ideālu) dēļ no plauktiem ir jāizmet viss, kas stāvēja godavietā padomju laikos, ko?
Iedomājieties tik: Marksa viņiem nav nemaz! Tu-tū. Tagad atliek tikai noskaidrot, vai arī Nacionālā bibliotēka attiecīgos rakstus samalusi papīrmasā, vai arī tie noglabāti vistālākajā un nesasniedzamākajā krātuvē. Labi, labi, lielais kopkatalogs rāda, ka samalti nav, tomēr, tomēr. Ka tik varētu radīt man liekas mocības, ak vai...
Doties pie speciālista un noskaidrot, kā manī iedzimusi nepatika pret Nacionālo bibliotēku? Pareizāk, pret tās telpām un bezgaisu, bezvietību un visām citām bez- un ne-?