- 27.7.14 15:39
-
"Ak, skaistās livornietes ar apaļiem pleciem, daiļi veidotiem dilbiem un pierēm, kas ir plašas un atklātas kā palodzes. Gluži kā palodzes uz jūras pusi. Kur augsti masti ar baltām burām slīd garām ģerāniju podiem un gaišzili mākoņi peld pa koši sārtām debesīm. Nami šķiet būvēti no miesas, un pie vainas ir sienu krāsa – pelēki rozīga, dzelteni rozīga, zaļi rozīga, tieši to krāsa liek mājām izskatīties būvētām no jauneklīgas, stingras un gludas miesas, un jūras saule uz tās atguļas un atpūšas, kājas papletusi. Sulīgas, prāvas saules šķēles, tik līdzīgas gatavai melonei, ir uzgūlušas fasādēm un ielu akmens plāksnēm, un vakarpusē zeltaina sula lāso no jumta notekām un slēģiem, silts un smaržains, vēl nenorūdzis vīns, kas apreibina bezdelīgas: un tās vairs nešaudās no jumta uz jumtu, raidot asus, garus saucienus, bet gan paplestiem spārniem lidinās šurpu turpu kā piedzērušās, streipuļodamas skanīgajā gaisā, ar galvu atsizdamās pret tumšzilās krāsas pikučiem, ko saulriets atstājis karājamies virs jumtiem.
Ir karsts. Jūra kā vēdeklis vēdinās pret piekrastes klintīm un molu, saulespuķes lēnām griež uz riņķi melni dzeltenās sejas, ar apaļo aci seko bērniem, izbrīnīti vēro to spēles, garāmejošos zirgus, ratus, kas piestājuši pie krogiem, buriniekus ar izvelbtajiem sāniem, kas līdzīgi kā šūpoles svārstās vecajā piestātnē, kur zaļajā ūdenī atspīd bastionu rūsa. Raugoties no taisno, plato ielu perspektīvas, burinieki cilājas augšā un lejā, brīžam tie stāv augstāk par namu jumtiem, bet brīžam pagrimst zem ietvēm. Un burinieki šūpojas arī ikvienā šķērsielā, ikvienā veikaliņā, ikvienā istabā, kur bālas un sasvīdušas meitenes guļ sajauktās gultās, pār kurām ēnu met milzīgi kuģu sāni, kas ceļas un krīt kā elpas cilātas krūtis.
Gaišas balsis atkal un atkal atsitas no vienas sienas pret citu: dažas atbalsojas ilgi, noklust pamazām, it kā tām nepietiktu spēka mesties arī lielākā lēcienā pāri laukumam, un tās paliek lidināmies gaisā, necik augstu no zemes nepacēlušās. Citas jumta noteku augstumā balansē kā akrobāti, kas iet pa virvi, un man šķiet, ka tās pat var saskatīt – sarkani, dzelteni un zaļi tērptas balsis, bet tad piepeši tās nodreb un krīt lejā.
[..]
Augļu grozi un kurvji stāv tumšās un vēsās ejās, tur var dzirdēt, kā vīģes elpo un smejas koši sarkanām mutēm, vīnogas dzinkst, spoža tērauda baklažāni slidinās pa grozu dibeniem kā šaudīklas stellēs, granātāboli uzsprāgst, noskripstinot spēcīgus, jaunus zobus, persiki ripinās pa pītajām vācelēm, mīksti dunēdami, un visapkārt nosmaržo pēc salijušiem augļukokiem.
Bērnu un suņu bari rotaļādamies cits citu dzenā pa plašajiem, gaišajiem laukumiem, kur lielhercogu akmens tēli, tik līdzīgi Mūzu statujām, ar lauru vainagiem galvā, ievīstījušies atturīgi un svinīgi krokotās togās, rāmi tērzē, un viņu valodā ieskanas senatnīgs Metastazio un Mocarta akcents. Šie baltie marmora tēli stāv uz tirkīzzilo debesu fona, kas pamazām izbalo, kad saule sāk laisties uz rietu, līdz beidzot laukumā iznāk drūma procesija ar ordeņbrāļiem melnos habitos un kapucēm pār acīm. Liesmas dūmo sarkanas un melnas, un lāpas, garām virzoties, izgaismo veikalu izkārtnes, grieķu, turku, spāņu, arābu, ebreju vārdi iedegas un atkal atgriežas ēnā. Garšvielu smaržas, rahatlukuma, tabakas, piķa, ruma, kaltētu mencu, saldo muskata vīnogu aromāti sabiezē zem arkāžu velvēm. Kuģapuiku pulciņi spēlē tamburīnu pie Stāvās mucas vai, pliki skūtos pakaušus zibinādami, grozās pie Četriem moriem, vai šaudās gar kājām jūrniekiem, kuri sēž, muguras pret sienu atspieduši, un velk nāsīs lieliskā zivju viruma cacciucco smaržu, kas plūst no Sarkanā nama, Zaļā nama, Baltā nama, un spļauj ūdenī, kur debesis palēnām saduļķojas.
Viļņi tvarsta cits citu, kaut kas bērnišķīgs ir jaušams viņu rotaļā, kas atgādina pēdējās spēles, kuras bērni koku noēnotajos laukumos izspēlē pirms gulētiešanas. Koku vainagi vītero un kust, no tiem birst lapas un spalvas. Aizkavējušies burinieki ieslīd jau satumsušajā ostā, viļņu skalošanās pret ķīli atgādina zīda brunču čaboņu, un tāda brunču čaboņa pamazām piepilda visu pilsētu. Otro stāvu istabās meitenes lēnām, nesteidzīgi izģērbjas, stāvēdamas blakus augstajām gultām, atraisa atlasa korsetes, skaistas zeltā izšūtas jostas, paceļ rokas gaisā un caur padusi skatās ārā pa logu – uz melno jūru zem debesīm, kas kļūst arvien gaišākas. Nakts ir jauna un smaidīga, mati tai sprogojas uz deniņiem, un tā atgādina sievieti, kas nostājusies pie apvāršņa palodzes. Uz viņas izliektās pieres cita pēc citas iedegas zvaigznes un ostas zaļie un sarkanie gaismekļi. Jaunās nakts smaids pamazām nodziest, pilsēta piepeši izgaismojas, un vienīgi tālu jūrā vēl ir samanāmi naksnīgās sejas blāvie atspīdumi."
Kurcio Malaparte, Nolādētie toskānieši
[rudenī izdos "Neputns"]