Paldies Strodam par ļoti patīkamo pasāci. Būs, ko atcerēties.

Baltijas pērles otrā filma patiesi lielā mērā pārspēj pirmo. Anglija - Francija 1:0. Excuse moi.

Citādi galvā ir dzeloņstiepļu žogs un dzelzsbetona siena tam apakšā. Zinu, ka saule ārā spīd, bet redzēt neredzu. Pagaidām arī negribu. Jā, sirds sāp, bet šobrīd šķiet, tā ir labāk, nekā brītiņiem atkāpties tos dažus soļus atpakaļ un vērt durvis ar pieri. Vietā, kur to nav.

Nolīst, noslēpties, sagrābt darbu kaudzi un aprakties kā vecās lapās.

Kāpēc man būtu jādara pretējais?

Heh. Atpakaļ Rīgā. Atkal jau tā pē sajūta, kas saka negribu, negribu, negribuu.
Tomēr jāsamierinās ar faktu to ir, ka vasara teju, teju būs cauri, un mēs visi jau atkal drūzmēsimies un smaidīsim. Daži pa īstam, daži kā par nesmieklīgu anekdoti. Bet šis gads ir pēdējais.

Mana vasara ir bijusi kā melnādains sprinteris garām kājām. Vienīgais, kā to tagad var apskatīt, ir daži atmiņu mirkļi - gluži kā žurnālistu foto, kas noķertas ar pāris tūkstošus vērtām pārjutīgām kamerām.

Izdarīts, protams, nav tik daudz, kā biju apņēmies, bet tūlīt pēc šī pleķīša uzrakstīšanas ķeršos klāt. Strādāšu. Starp citu, ekonomiku Saulkrastos bija grūti piebeigt, kaut vai tikai tāpēc, ka angļu mēle ierūsējusi.

Toties manas acis ir uzmanīgi sekojušas bumbas lidojumam pāri tīklam un karstajām smiltīm, aizmiglojušās vēsajā ūdenī, vērojušas ceļu naktī pēc žilbinoši tālajām gaismām, priecājušās par mīļoto man līdzās, lasījušas igauniskus uzrakstus.

Visu vasaru esmu klusējis, šķiet, un neko neesmu rakstījis. Arī tagad jau grūši sokas. Ceru, ka tagad spēšu pamosties, un sāksies vilnis uz augšu. Ir jāuzraksta divi lieli testi jau pēc mēneša, kas lielā mērā noteiks manu nākotni četriem gadiem. Ir jāsacer vēl trīs esejas iespējami drīzākā laikā. Ir jāsakomponē domraksts. Es jau nesūdzos, tikai saucu savu darītgribu atpakaļ.

Vakar paņēmu rokās savu Yamahu. Traki laba sajūta. Ceru, ka iznāks varbūt šogad ko grupai līdzīgu saveidot. Aizmigt gan nevarēju tik drīz - daudz domu par to, kur būšu tieši pēc gada. Ikreiz, iedomājoties, ka varētu būt okeānam otrā pusē, pārskrien tādas kā skudriņas. Tā, kā šorīt, lasot veco USAP biedru dienenes dr.lv. Ir arī mazliet bail. Pagaidām labāk par to nerunāt, un droši vien ir vērts arī izdomāt plānu bē, ja nu kas.


Kur ir tas Bobis? Kavē, maita.


P.s. Mans sapnis vēl joprojām ir kļūt par radošu cilvēku un ko vērtīgu sacerēt.

Man gluži vienkārši ir bail.

Lola rennt ir viens sasodīti labs gabals. Sen neviena filma mani nebija tik cieši turējusi pie ekrāna nervu saspringumā. Paldies, Tomas!

Mana gandrīzvasara turpinās un ir skaista. Gandrīz tāpēc, ka jāstrādā un līdz ar to jābūt Rīgā. Vasara tāpēc, ka nupat esmu atgriezies no Saulkrastiem, pēc 4 brīvdienām. Atgriezies no Lielās Mājas Tīrīšanas (12.oo - 20.oo), zaļas zāles, plikām kājām, jūras vēsā ūdens, karstuma un saules, kas viegli apcep. Atgriezies ar mašīnu - otrais lielais brauciens vienam pašam.

Rīgā sasodīti karsti. Saulkrastos daudz labāk. Izkāpjot no vilciena jau var just, ka gaiss smaržo. Vakar un aizvakar pie jūras pietika pat tikai pasēdēt. Viļņi šļakstījās, saule lēnām nosarka, un mēs jutāmies labi.

Nu ja. Pastkastītē atradu info no Colgate University, ko biju pasūtījis jau jūnija sākumā. Vispār - biju gaidījis vēlāk, un nu jācer, ka nāks un nāks līdzīgas lielās vēstules. Bet vispār tā bija ziņa, ka kaut kas jāsāk darīt SAT sakarā - it kā vajadzētu šaut prom, taču darbi nekur nepazudīs, savukārt augusts man rezervēts mīļajai. Būs jāpabeidz strādāt, lai varu vismaz pieķerties tām šuces lietām un aizvilkt tās līdzi uz Saulkrastiem, gan jau kāda lietaina diena jūlijā būs. Laiks skrien sasodīti ātri, un no vienas puses - tas ir labi, no otras - nu nemaz.

Pleci mazliet sūrst. Jāņi arī tuvojas kā ātrvilciens, i nepaspēsi apgriezties, kad pilla māja viesu būs. Man ir milzīgs gandarījums un prieks par to, ka man nav pārāk jānopūlas ar savu vismīļāko svētku organizēšanu - man tam nemaz nebūtu laika. Paldies mīļotajai. Es ļoti gaidu Jāņus, visam tam, kas iecerēts un izdarīts, jāizdodas lieliski. Vai vismaz labi. Tā, lai ir, ko atcerēties, Saulkrastos vēl nav jāņots lielā draugu pulkā. Savukārt tieši to es vēlos.

Es ceru, ka man izdosies nokārtot attiecības ar Rīgu, lai varu aizmukt vismaz uz nedēļām trim. Tad jau mīļā būs atpakaļ, un mēs brauksim uz Tallinu.

Šodien pirmā darba diena. Palūkāsim, palūkāsim.

The opposite of love is not hate, it's indifference.
The opposite of art is not ugliness, it's indifference.
The opposite of faith is not heresy, it's indifference.
And the opposite of life is not death, it's indifference.

(Elie Wiesel)

Fočuks izskatās nobeidzies. Ef un trīs zvaigznītes.

Gaidīt labas beigas no Orvela 1984: naivuma vai tomēr nenobeidzama optimisma rādītājs?

Cinevillā ir lieliska gaisotne.
Mūsu kompānija vēl labāka.
Pirmo reizi pats braucu ar mašīnu.
Un viss ir fantastiski labi.

P.s. foča, lūdzu, mosties.

There was a quite nice saying in one of some comments of a blog: “Although I haven’t seen/read the thing, I would like to state a personal opinion.” That is definitely what can be referred to the head of the Latvian Catholic Church. The archbishop states that he definitely has not read it, and is not even thinking about reading it. However, this man says that the book is blasphemous and he can name several facts about it. At this point I would like to stop the tape and shout out loud: “Hello?! How can you criticize anything or form a personal statement not even bothering to pay a little attention for reading the thing?” To my mind, it is nonsense. I mean, of course, he might find it completely contrary to the dogmas of the church. Of course, it is his job to maintain the prestige of his institution. Of course, that was even expected. But heeey – to judge something, you must get to know it.

Honestly, in my opinion, most of this chatter is stupid. How could reading a plain novel affect the religious belief of a sincere Christian? Do they really think that just reading the book is a sin? Maybe I do not have this ordinary attitude to the religion, but I opine that faith is something what is deep inside the person’s soul, something so true that no tome can change it. The Catholic Church again is trying to be as conservative as they can and to quench anything that can spark off. It could be just some sort of a resistance to the fact that they are losing influence in the modern world. In this case it would just be another chance for the Catholics to remind the rest of us of their existence. Anyhow, I believe that God would judge us not depending on some silly books or other trivia, but the inner part of the soul.

Or maybe the conspiracy theory sounds more reasonable? Just imagine: the more the Church cries about this “sinister and wicked” book and film, the more people they will actually attract to reading the book or watching the movie. It is the law of human nature. Negative publicity is still a sort of publicity. In fact, two excellent examples may be provided. The first takes place in the USA. After the first teenage killing spree in one of high schools, the second was not too long to follow. The cause is that so much attention was diverted to the youngster who committed the serious crimes. He was shown on the news, in the newspapers – in almost all mass media. This attracted another mindless fellow. This time, though, no attention was paid to the delinquent. And the second is common in Latvia nowadays. Despite all the actions done to prevent people from burning last year’s grass, the number of fires has steadily increased from year to year. Now people have started to think about the consequences of spotlighting this misfortune. Now they think it makes teenagers do this, since so many people talk about it. So here we come to the idea about the Da Vinci Code. Some people have guessed that there is a contract between the Holy Chair and Hollywood to provide these actions, because the more the fuss, the more the profits. The both sides win. Vatican reaches its aim by condemning such evil actions and keeps its face and maintains its constant attitude towards the modern world. Hollywood achieves its aim, too, by making cash. Much cash.

Esmu mājās pēc dienas pārtraukuma. He. Un jūtos vienkārši brīnišķīgi. Jā, bija viss kas, bet tagad - ieslīgt zaļajā zemeņu tējā un cepumos.

Šodien atradām skaistāko Rīgas ielu. Vēja iela, nekad to nebiju redzējis. Pāris soļu, un nonāc kaut kad trīsdesmitajos, ejot pa nelīdzeno apaļakmeņu bruģi, skatoties uz koka mājiņām un milzīgajiem, vecajiem ceriņu krūmiem, kas tur zied. Iemet aci kādā pagalmā - tur šķūnīši, zāle līdz potītēm un liela, liela liepa. Nespēju nenopriecāties. Arī par pašķībajām kādas nolupušas mājiņas durvīm, arī par logiem, kuru palodze ir ietve. Un prieks par atjaunotajām koka mājām, koši brūnām. Es saprotu, kāpēc Čakam tik ļoti patika Pārdaugava.

Un tad jau vēl rītdiena, kuru arī gaidu. Jūtu, ka būs forši. Parīt uz skolu gan, bet aizparīt, visticamāk, gaidāmas manas ugunskristības uz ceļa. Slampe, mēs jau nākam. Es jau nevaru nociesties, lai arī ir satraukums par to, kā būs.

Ai... Izdvešu skaistu nopūtu. Zviedri šobrīd vinnē kanādiešus, es dzeru jau minēto lielisko tēju, tūlīt aplūkošu vēl vienu mācību iestādi. Es jūtos laimīgs.

Ha! Es dziedāju skolas "Dziesmu duelī"! Reti foršs pasākums, kad dziedi kopā pat ar skolotājām vienā komandā, kopā ar visu publiku, kas aktīvi sit plaukstas līdzi. Latvieši tomēr ir dziedātāju tauta.

Un, nejūtot vēsumu, kas laikam pēkšņi uznācis, izbaudīju arī pasākuma turpinājumu kopā ar mīļoto. Dievinu jokoties un dievinu, ka viņa smejas. La vie est tres belle. Oui.

P.s. Ķeksīti pie "tres" neieliku speciāli.

Mani plāni sabruka kā dambis. Esmu vīlies par to, ka mēģis nenotika, es to biju gaidījis. Pēdējā brīdī atmesta ziņa ir kas tāds, ko īsti nevelos komentēt. Neesmu drošs arī par to, kad tad nākamreiz varēs sarosīties. Galīga negribība, manuprāt, valda ap jaunizcepto ideju par grupu.
No mācīšanas ar' nekas neiznāca, tur skāde gan mazāka, un viss ir pieņemams.

Esmu izracies cauri jau līdz "M" burtam universitāšu/koledžu sarakstā, acis jau nogust no mājaslapu pētīšanas. Šodienai pietiks.

Un tomēr - lai arī vakars bija vētrains, tagad jūtos kā skaistā, saulainā pļavā, tādā pašā, kāda aiz loga pāri mazajai ieliņai. Mazliet pielijusi un saulē mirguļo. Lielu paldies mana mīļā pelnījusi.

Ienirstu zaļajā tējā un Remarka "Im Westen nichts Neues".

Rūdiņš tikko nomira.

Latvijā ir kļuvis par vienu pilntiesīgu autovadītāju vairāk.

[Jānis tīksmīgi berzē rokas.]

Lai es justos patiesi laimīgs, vajag mīļoto, mieru, sauli, veļļus un lielisko pavasara smaržu.

Ir tik labi!!!

I can not really understand the hullabaloo the eldest IB form makes. Maybe I have gained a wrong impression about them, but there is nothing I hear about them but missed deadlines, sleepless walking zombies, low grades, ridiculously written papers to be handed in, and other nice things. And all those phrases coming from them, like “Gee, I have three deadlines tomorrow” or “Sheesh, I haven’t slept more than four hours for a month”; I just can not stand the attitude like this. To my mind, missing deadlines and sleepless nights just show that you are not able to plan your time or that you do not exactly have the proper regard towards the load you have chosen. They should be ashamed they have to complain about this, since it is nothing to be proud with. I know that I can not always manage to make absolutely everything right on time, but – hey! – I am not shouting it to everyone. I am also aware of the fact that after writing these lines I will be forced to do everything on time, to avoid criticizing myself in this way. But I am ready for it. I know it will be hard sometimes, but I have chosen it. And those fellows who burst out laughing as I was filling my extended essay proposal form to hand it in before the end of April (not some time in October, yes, I am exaggerating, but whatever) – they really got on my nerves then.

I just feel that then there is no use of having IB if one just “swims through” the whole process. It can be done in the regular forms as well. Speaking frankly, in this way the places for people who might really use this chance to go studying abroad are uselessly filled up. Sadly, I have a prediction, that the same I’ll be able to say about a part of our form when the twelfth grade is over. Nevertheless, I am determined to do my best.

Grabbing the bull by its horns – I lost my clothes I used for sports at school. Hehe, actually, it happened a month ago. So all this time I did not go to sports, since I could not quite manage to buy me a new one. Ok, one time I just had to visit my darling at the hospital, but other times I did not exactly do what a good student is supposed to do.

But today I was completely fed up with this misery, therefore I was really determined to make a trip around the city and get a new outfit, so I would not fail to pass the tests in basketball. One shop in the other side of the city, counting from my home, there I found a pretty nice pair of shorts. Were a little more expensive I had expected, but therefore not worse. Then another shop, trying to dig up some footwear, but this time I was not so fortunate. All those that were fine, were not my size. Not a single pair of shoes that could fit my feet. This meant another kilometer of biking to another shop. Fortunately, this time I was lucky. Nice.

And then, when we (I was together with my brother) returned home, it was about half past nine. We showed all the things we had found to our parents. Both mom and dad expressed approval for what we had brought home, yet only one fact disturbed me. It was my mom’s question: but why could not you use your previous outfit, the one that is hanging in the hallway?

Tātad - pirmais mēģis. He. Ausis ciet un rīkle sausa. Bet labi. Pilnībā novērtēju to, cik labi skan giča. Veiksmīgs pirkums, tāpat kā jaunais čehols, kuru šodien sašuvu. Tiktāl.

Skan mums labi. Būs klavieres/sintis īsts, būs mazāk problēmu ar miķi, būs viss ok. Jo bungas jau ir. Jā, es tā uzskatu, ka ilgi nebūs jāgaida uz bungām, jo mūsu lēdijai pie bungām ir potenciāls.

Man jāiemācās pievaldīt sevi un nesprukt ārā no sava lauciņa, jo rādās, ka mūsu inviduālistu grupā (paradokss, jā, gan) jau tagad katrs sāk bīdīties uz savu pusi, nevis visi par vienu un viens par visiem, kā bija sākumā. Vai mani biedri man piekritīs šajā ziņā, nezinu. Bet es sev mēģināšu iegalvot - ja giča, tad giča. Dziedāšana pagaidīs. Un klavieres ar'. Es ceru vismaz. Citādi vietumis sanāk nelabi, un tas nav tikai šajā mēģī.

Tagad tik pie progresa jādodas. Lai pirksti zibēt zib.