Tātad. Perfekti. Lieliski. Ideāli!

Šajā nedēļas nogalē neesmu izdarījis nevienu pašu skolai paredzētu darbu. Neesmu uzrakstījis ne rindiņas. Tā vietā: Čili pica, mīļums, giča, , laba grāmata, žetonvakara filma, miegs un, visbeidzot, kārtīga izvizināšanās. Šodien visu dienu ar mašīnu. Esmu pat ļoti iepriecēts, jo ar Astru ir pilnīgi cita bauda braukt, salīdzinot ar Mersi (lasīt: Grūd-mūs-velc-jūs).

Taču ir vēl viena lieta - esmu sapratis arī to, ka esmu sava veida darbaholiķis. Sestdienas vakarā priecājos, ka varēju padarboties ap filmu. Citādi sāka kļūt garlaicīgi. Man vajag kaut kādu darbu, vienmēr kaut mazliet. Un tad es tā sāku prātot - tā jau vienmēr ir bijis, ka mani gaida kāds darbs. Pamatskolā vienmēr varēju piesēsties pie klavierēm, jo mūziķenei vienmēr vajadzēja gatavoties. Tagad, skaties kā gribi, vienmēr ir kāds papīrs, kāda eseja, ko drukāt. Allaž bijusi tā sajūta, ka, ja nav ko darīt, mani gaida kāds darbs. Tagad tas turpinās. Diez, kā es jutīšos šovasar? Tad jau nu TIEŠĀM nekādu darbu nebūs. Jo iepriekš arī vasarās netiku vaļā no domas, ka kaut kas ir jāpadara - vai tās bija klavieres, vai, piemēram, ĒĒ šovasar. Šovasar būs tāds kā "kaut kas pa vidu", jo skola beidzas, bet studijas vēl nesākas. Man būs jokainas sajūtas, es jau to zinu. Gluži kā atslēgties no kaut kā tāda, kas visu dzīvi sēdējis smadzenēs. Kā vienu dienu atrauties no sistēmas. Ceru, ka vasaru izbaudīt tas tikai palīdzēs.

The Illustrated Man ir viena no izcilākajām grāmatām, ko esmu lasījis. Pirmā asociācija: Po. Vecais, labais Edgars Alans, pārnests trīs vai četrus gadsimtus uz priekšu. Paldies Nensijai.

Rīt skola. Un tad? Ir labiii!