Tikko atbraucām no vetklīnikas. Pūku iemiedzināja - nevarēja neko darīt, viņa bija pārāk vāja, lai operētu.. galīgi izkritusies. Divi bumbuļi kaklā, liekas audzējs, kas gan cits.. Viņa tik žēli pīkstēja man rokās, uz sāniem guļot.. Tā ir labāk, negribēju, ka viņa mokās. Tagad brauksim apglabāt. Skumji kaut kā.. Rūdolfs viens tagad palicis.

Upd.: tikko apglabājām Puksiņu. Viņa vēl joprojām izskatījās piemīlīgi, lai arī..man grūti apjaust, ka viņas vairs nav. Ar godu aizvadījām - skaistā kastītē, kam iekšā ieklāts liels, biezs, rozā dvielis, zem plūmes krūma zariem, kas drīz ziedēs. Nāks siltāks laiks, būs jāiestāda kāda puķīte. Pagaidām tur tikai akmentiņi. Savādi - trīs četras dienas, un dzīvnieciņa vairs nav. Grūti noticēt, un ir ļoti žēl.. bet vēl skumjāk paliek, kad atceros to, cik jautri viņa ar Rūdi pa zāli vasarā lēkšoja un to, kā viņai patika laizīt man pirkstus, dažreiz tajos viegli iekožot. Laikam pat jūrascūčiem var pieķerties..