Jau kuru dienu pēc kārtas pa māju dzīvojos un otro dienu nelieku mieru gičai. Nu ja - hipijs - uz skolu neiet, sēž gultā, kājas krusteniski un giču strinkšķina. Mazajam, zaļajam mediatoram jau maliņas ieslīpas. Man patīk. Jūtu, ka beidzot ir izdevies ar giču sarunāt tik daudz, lai tā sāk censties dziedāt, nevis brēkt.

Vakarnakt aizdomājos par dzimšanas dienas svinībām - gribētos tā forši, ar labu kompāniju un priecīgu garu - dejošanu, dziedāšanu, smiešanos un superīgām atmiņām - tādām kā no pagājušā pasāciena. Laikam jāsāk domāt par rīkošanos, nav jau vairs tālu.

Šodien ir īpaša diena. Prieks.