Mana zeme. Debesis. Un elle.
|
Tuesday, February 3rd, 2009 |
|
||
Vakar bija dikti ēverģēlīga oma. Droši vien izvirtības un bezinternetizācija pie vainas. Toties šorīt tiku pie Chakana krusta no Peru. Interesanta native fīčiņa (http://en.wikipedia.org/wiki/Chakana) |
||
|
|
||||
Es tiko sapratu, cik ļoti man neiet: mājās internetizācija nulles līmenī, datorizācija tāpat, darbā proxis nepavelk cibas stilīgāko čatu, nemaz nerunājot par to, ka reizēm drošībnieki nogriež pieeju arī googlei, par visu citu nemaz nerunājot! Drīz sākšu pielūgt visu proxšu Deivu, ib! | ||||
|
|
||||
- Jums par maz depresijas! Šitais dzīvesprieks ir jāizbeidz! (pārējiem) Es nevaru pieļaut tādu līksmību: atņemiet tās koka koka lapas viņai! (& iedodiet arī citiem, haha)! |
||||
|
|
||||
Kārtējais jautājums: sievietes kautrīgi nolaiž acis vai vienkārši skatās zemāk?? p.s. Domāju, ka tas vairs nav nekāds jaunums, ka es strādāju kopā ar rītārdiem. Dažkārt viņiem mani izdodas arī pārsteigt. Pārējā laikā mēs vnk smejamies par visu. Arī aiz izmisuma. |
||||
|
Mana zeme. Debesis. Un elle.
|