Piekdienas ir īpašas, tik ļoti, ka viņas mīlu tāpēc vien, ka ir piektdienas.
Un tam nav nekāda sakara ar darbu! Tās vienkārši ir piektdienas - dzeltenā krāsā, ar mūziku, ar īpašu smaržu un noslēpumu.
Tas tā ir bijis vienmēr, un šķiet, ka to ir pamanījuši arī kolēģi - jau nākot uz darbu, viņi to sauc par piektdienas Lee sindromu, jo smiekli un krēslā griešanās no mana aizgalda puses ir tikai normāla parādība. Un tas ir forši, jo visi apkārtējie uzlādējas no šīm emocijām, un ir jautri, mīļi un piektdieniski. Citādi tas nevar būt, citādi tās nav piektdienas, jo piektdienās IR daudz jāsmaida, jāsmejas un jājautrojas, jāsvaidās ar končām un jāsēž uz galda!!!
Jāklausās šis, jo piestāv: http://www.youtube.com/watch?v=NV19InMqicI
|