Mana zeme. Debesis. Un elle.
|
|||||||||
| Tuesday, August 5th, 2008 |
|
||||
|
Vajag daudz pārdzīvot, lai kļūtu par cilvēku. /Antuāns de Sent-Ekziperī/ Piedošana ir kā divvirziena iela. Ja mēs kādam piedodam, mēs vienmēr piedodam arī paši sev. Ja mēs esam iecietīgi pret citiem, vienmēr ir vieglāk pamanīt pašiem savas kļūmes. Tādējādi, atbrīvojoties no pārmetumiem un rūgtumu sirdī, mēs uzspodrinām savas pozīcijas dzīvē. Ja, vājuma pavedināti, mēs ļaujam izstarot no sevis naidam, skaudībai vai neiecietībai, tad galu galā šis starojums saēd mūs pašus. /P.Koelju/ Daudzi cilvēki baidās no laimes. Laimīgam būt nozīmē mainīt daudzus ieradumus un zaudēt savu identitāti. Bieži vien labais, kas ar mums notiek, rada nepatiku. Mēs nepieņemam labo - jo tas rada sajūtu, it kā mēs būtu ko Dievam parādā. Mēs spriežam: “Labāk nebaudīt no laimības kausa, jo mēs cietīsim vēl vairāk, kad tā vairs nebūs pie rokas.” Baidoties krist, mēs pārstājam augt. Baidoties raudāt, mēs pārstājam smieties. /P.Koelju/ |
||||
|
|
Mana zeme. Debesis. Un elle.
|
|||||||||||