Man patika vakardiena - diena, kuru piepildīju tikai ar sevi, klusējot un vērojot.
K-sunī uz filmu pirms manis bija atnākuši vien 2 cilvēki. Nopirku lielo kolu un, omulīgi iekārojoties krēslā, čāpstināju starp lūpām salmiņu. Pēc dramatiskajiem skatiem uz ekrāna devos ielās. Kādā brīdī sāka līt un iemuku Kabuki iedzert spirdzinošu ženšeņa tēju (kāda dīvaina garša! Nebiju līdz šim ievērojusi!) & apēst kādu laisku, svētdiennīgu suši. Pretējās mājas logā sēdēja kāda sieviete sarkanā kleitā un malkoja cigarešu dūmus. Tā nu mēs viena uz otru skatījāmies un starp mums gāzās lietus. Tas viss likās tik sirreāli, ka, prom ejot, aizmirsu telefonu - oficiante skrēja pa ielu man pakaļ, gaisā vicinādama manu draudziņu.
šodien ļooti nāk miegs. Un sirdi pārņēmušas kādas dīvainas, dīvainas skumjas.
Par to, ka laiks iet uz priekšu un pārmaiņām labāk pakļauties nekā spuroties pretī. Un tas mazliet skumdina, ka pasaulē tā iekārtots. Gribētos kādu mirkli, kad ir ļoti, ļoti labi, tā vienkārši apstādināt un dzīvot nenoteiksmes izteiksmē. Vakardienu, piemēram, varētu saķert aiz astes un turēt & neatlaist.
Bet pats svarīgākais taču ir turpināt iet uz priekšu. Ejam, ejam.
|