Vakar man gadījās kaut kas tāds, kas nebija bijis 2 gadus. man atkal bija TĀS žagas. Nakts vidū sāku žagoties un nav iespēju, kā to apturēt.
Pirms diviem gadiem es pusi nakts nožagoju - pārdzēros ūdeni, pat lecu ezerā (pārsteiguma momentu sev taisīju - domāju, ka no šoka pāries), locījos kā joga, neelpoju - bet nekā.
Un vakar atkal bija TĀS. Un ilgi - kuņģis krietni bija sarauts uz augšu - sāpēja visas iekšas no tik ilgas klukstes. Tāpat kā toreiz gandrīz jau zvanīju ātrajiem, bet tad pēkšņi no bezspēcības sāku raudāt, raudāt, raudāt un vienā brīdī sapratu, ka viņas ir prom. Tā lūk izraudājos un pie viena tiku vaļā no žagām.
Vēl vakar krita lietas. Redz, ja vienreiz ej pa veikalu un ilgi skaties uz mantu - un tad pēkšņi viņa ņem un nokrīt no plauktiņa - sabīstos un eju tālāk, bet tas nebija vienreiz. Ja godīgi - kļuva drusku baisi. Tas spēks ir manī, bet es neprotu to kontrolēt. Vispār dīvaini. Gaidu brīdi, kad sākšu dzirdēt, ko runā kaķi pagalmā.
|