Šad tad (~reizi nedēļā vai retāk) man uznāk nepārvarama tieksme socializēties - iziet sabiedrībā, trekterēt vīniņu un gudri prātot par dzīvi.
šodien ir viena no TĀM reizēm, bet Mērfijs jau nebūtu Mērfijs, ja viņš nepacenstos.. rīt darbā lielā potēšana pret visu-ko, kamdēļ es ar savu socializēšanos varu iet velns-viņ-zin-kur, turklāt vēl labu laiciņu.
Iešu mājā šmorēt vistu spārniņus un nodarbināšu savu prātu, šrubējot māju - tas visnotaļ šādās situācijās spēj manas domas par sabiedrību uz laiku atvirzīt. Dies pas, ko lai sadara rīt, jo tad viss jau būs izšrubēts..!!?
|