Mana zeme. Debesis. Un elle.
|
Tuesday, July 31st, 2007 |
|
||||
Es šonakt sapnī pati sev izrāvu zobu. Viņš ilgi kustējās un tad es saņēmos un viņu izrāvu laukā. |
||||
|
|
||
Sēž parkā uz soliņa vīrietis un ēd ābolu. Mazliet nostāk no viņa sēž blondīne un tēlo, ka lasa grāmatu. Vīrietis nokožas no ābola, rūpīgi izlasa sēklas un liek tās kabatā, tas, protams, blondīni ieinteresē. Blondīne: Kāpēc jūs tās sēklas liekas kabatā? Vīrietis: Tās vēlāk no manis nopirks, sēklas taču paaugstina intelektu. Blondīne: Tiešām? Varbūt man arī vienu pārdosi? Vīrietis: Jā, protams, lūdzu Ls 1,- un viena sēkla ir tava. Blondīne nopērk vienu sēkliņu, apēd un saka: Es taču par to latu vismaz kilogramu ābolu vārēju nopirkt man būtu pilns pašai ar savām sēklām! Vīrietis: Nu redzi, uzreiz gudrāka kļuvi. Blondīne: Patiešām! Dod man vēl 10 sēkliņas... |
||
|
Mana zeme. Debesis. Un elle.
|