Gribēju tik piezīmēt vakardienas "dziļo domu" - klavierskaņdarbus es dievinu! Tādus skaistus, melodiskus un ar noskaņu (var būt arī pavadījums). Nudien nesaprotu, kāpēc pārtraucu tās spēlēt, tālāk par nošatslēgu tā arī netiku. Toties man laukos ir pagājušā gs. klavieres ar vācisku nosaukumu un īstiem ziloņkaula taustiņiem!
Vakar Horacio el Negro Hernandez bija pianists, kas sit pušu visu, ko man nācies līdz šim redzēt. Sapratu, ka kādududien sameklēšu mājās smukas melodijas, nopirkšu labu sarkanvīnu, ieliešu to skaistā glāzē un paturpināšu vakardienas sapni vaļā acīm.
& vēl viņi spēlēja kādu dīvainu instrumentu, ko bundzinieks bija atvedis no Zimbabves (!) pēc sava 40 valstu ceļojuma. Atgādināja kaut ko no manas bērnības, kad trinkšķināju mazai lejerkastei līdzīgu bundulīti. Uz sienas gaismas meta vējdzirnavām līdzīgus virpuļus, un šķita, ka visa zāle ir aizturējusi elpu pārsteigumā. Liegajiem trinkšķieniem pa vienam pievienojās klavieres, bass un visbeidzot trompete.. maigi, silti un skaisti. Lee sēdēja ar asarām acīs un klusu sapņoja par prieku, laimi, smiekliem un Āfriku.
|