Mana zeme. Debesis. Un elle.
|
Wednesday, February 7th, 2007 |
|
||
Vakar apsvēru vēl vienu variantu: kļūt par darbaholiķi-egoisti, kas darbā gūst neizsakāmu baudu, brīvdienas pavada, kā vēlas, pārsvarā draugu kompānijā; baidās no vientulības, dzer vīnu un raksta smeldzīgu dzeju. Es tā varētu. Vēl vairāk - esmu tā jau dzīvojusi. Vakardienas jautājums pēc manas idejas izklāsta: "vai arī es tur varēšu kkur maliņā eksistēt?" man likās absurds. Vīriešiem tur vietas nav, tā suga visu sabojā. |
||
|
|
||||
Nesaprotu. neviens komūnā pat neatbild - to saprast kā??? varbūt, ka freidliste tomēr kko zin par šādu tēmu???? Vai ir kā nebūt iespējams atjaunot izdzēstu word dokumentu??? Kā??? |
||||
|
|
||
Un vēl es gribu ļauties skaistuma baudai - vienkārši ieiet kkādā kosmētikas salonā, pavadīt tur visu dienu un ļauties masāžistes rokām, ļauties visiem tiem smiņķiem, SPA un kam tik vēl ne. Turklāt darbaholiķes - egoistes dzīvesstilā šis lieliski iekļaujas. Varbūt atradīšu vēl kādu plusiņu šim visam. Sūda vīrieši! | ||
|
|
||
Un ēstgribas ar nav. Kolēģis aizveda uz ēdnīcu un palūdza, lai es saņemos. | ||
|
Mana zeme. Debesis. Un elle.
|