Mana zeme. Debesis. Un elle.
|
|||||||||
| Sunday, November 19th, 2006 |
|
||
|
Vakar bija dejas eiforija. Es TO dabūju!! Casablancā kārtējo reizi spēlēja džeziņu, un tās ir skaņas, kurām es nespēju pretoties. Un, ejot mājās, keybordists ar bundzinieku teica, lai nākamreiz atkal atnāku. Jā, laikam smaidi, kas vijas cauri spēlei un dejai, sastopoties kaut kur pa vidu starp skatuvi un deju zāli, spēj radīt enerģiju. Šodiens smeldz muskuļi. Jūtu savu ķermeni atdzimstam. |
||
|
|
|
||||
|
Parīze, es mīlu tevi ("Paris, je t'aime") Divdesmit režisori katrs tikai sev raksturīgā manierē ataino Parīzes īpašo atmosfēru, stilu un dzīvesveidu, taču visus viņus vieno atzīšanās mīlestībā Parīzei kā «mūžīgo svētku pilsētai». Režisori: Olivjē Asajass, Ītens un Džoels Koeni, Toms Tikvers, Gass van Sants, Frederiks Obirtēns, Gurindere Čada, Silvēns Šomē, Bruno Podalids, Vess Kreivens, Alfonso Kuarons, Žerārs Depardjē, Kristofers Doils, Vinčenco Natali, Aleksandrs Peins, Izabella Kuaksa, Valters Selless, Olivers Šmits, Daniela Tomase, Nobuhiro Suva. Lomās: Natālija Portmene, Džīna Roulendsa, Žerārs Depardjē, Stīvs Buskemī, Žiljeta Binoša, Bobs Hoskinss, Fanija Ardāna, Miranda Ričardsone, Orlando Blūms, Vilems Defo, Ludivīne Sanjē, Elija Vuds, Megija Gilenhāla, Ēriks Karavaka, Emīlija Ohana, Marianna Feitfula |
||||
|
|
|
||
| Vakar biju nejauša lieciniece situācijai Vecrīgā: jauna sieviete svētku apģērbā kliedza uz vīrieti, lai viņš savāc savas mantas, ka viņai tās nav vajadzīgas.. Puisis kliedza, cik nu spēja pretī, lai pati vāc.. Labi, tad viņa tās izlidināšot laukā pati.. Lai tikai viņa pamēģinot kaut pirkstiņu piedurt.. Skaļos toņos tieši pirms salūta. Cik nelāgi. | ||
|
|
|
||||
|
Tā filma mani aizķēra. Visvairāk - novele par vīrieti, kurš kafejnīcā satiek savu sievu ar nodomu pateikt, ka viņš to vairs nemīl, ka mīl kādu stjuarti, kādu citu, kurai nav visu to īpašību, kas sievai - dungošana, sarkans mētelis..Viņi satiekas, iedzer vīnu un viņa sāk raudāt pirms to visu uzzin..un iedod izlasīt tam ārsta slēdzienu, kurā teikts, ka viņa ir neglābjami slima.. Vīrietis nolemj palīdzēt..viņš ved to uz kino, iet kopā iepirkties, lasa priekšā grāmatu..viņi smejas..viņi dzīvo un bauda. Un darīdams lietas ar mīlestību, viņš no jauna iemīlējās.. Kad viņa aizgāja, viņa sirds sāka pukstēt straujāk ikreiz, kad uz ielas ieraudzīja sievietes sarkanos mēteļos. |
||||
|
|
|
||||
|
Man liekas, ka lietām būtu jāmainās.. Kā gadalaikiem. Mēs iepazināmies pavasarī un tas bija reibinoši skaisti. Vasara pagāja ātri, un atnāca rudens. Tagad jau ir sasnidzis sniegs, un viss ir stindzinoši auksts. Sasalis ragā. Ir jāuzmanās neaizmigt sniegā, jo tad cilvēks vairs nejūt, kā piezogas nāve. Viss beidzies. ("Paris, je t'aime") |
||||
|
|
Mana zeme. Debesis. Un elle.
|
|||||||||||