Pēdējā laikā visai bieši sanācis atcerēties kaut kādas norises pagātnē..šīrīta baltums atkal nedeva mieru tai uzmācīgajai domai par bļitkošanu..
Toreiz visai varonīgi braucu uz Estiju līcī bļitkot asarus, lai galu galā un vienreiz pa visām reizēm saprastu, ko tad mans tētis tik dikti ciena visā tai pasākumā...Mašīnā bez manis bija vēl 4 "noauguši" veči ar vāļinkiem kājās, un vienīgais, ko viņi pārrunāja, bija kāds ķēriens šodien būs, vai bari būs krastā vai jūrā un tā blablabla...Todien nepaveicās, jo tie "bari" nebija krastā (respektīvi visas iespējamās zivis bija pametušas līci..Turklāt tuvojās vēl putenis...Un vēl es atceros, kā, mēģinot ēst pusdienu līdzpaņemtās maizītes, vējš tās vienkārši aizlidināja prom, un es kādu puskilometru tām skrēju pakaļ, jo ēst taču gribējās!!!! labi gan, ka termoss vēl stāvēja uz vietas.. Pievakarē visi "tukšā" atgriezās krastā. Jā, un tad mani tētis aizveda uz veikalu un nopirka man tās bumbiņas, kas sprāgst, nonākot mutē. Tad es biju dikti apmierināta un visu ceļu uz mājām to vien darīju kā klikšķināju mēli..
Tagad, paskatoties uz tiem, kas sēž tur aukstumā uz ledus un to tik dara, kā tirina roku, mēģinot apmānīt zivis, es laikam saprotu, kā viņi to var izdarīt..Pati tak izmēģināju, lai saprastu.
Un laiks iet nemanot..vienkārši lido! Viņi sit laiku, gūst no tā kaifu, un kaut kādā veidā - dzīves piepildījumu..vismaz tikmēr, kamēr ledus vēl turas.
|