Vakar bija īpaša diena..Nē, patiesībā jau viņa sākās naktī, kad sēdējām dārza laubītē pie svecēm un kūpinājām šašlikus..Laukos biju. Un no rīta devos pastaigā pa vecajām takām - gar gravu, pāri mazajam tiltiņam, gar upi...Sēdēju pie upes uz lielā akmens saulītē un vēroju mazas zivteles..Divas uzvedās pavisam uzkrītoši - dzenāja viena otru turpu šurpu - līdaciņas..mazas, svītrainas līdaciņas:) Un tieši uz šī akmens bijis tik daudz visa kā no manas dzīves..naktis, dienas...krītošu zvaigšņu skaitīšana un saulē gozēšanās..un tieši no šī akmens toreiz ievēlos upē ar visām drēbēm (zābaku šņorēju, nu gadījās tā..)
Vēl es staigāju pa kapiem..veciem, seniem kapiem, starp lieliem krustiem un milzīgām sētām..Sēdēju pagalmā pie akmens dārza, izstaigāju mammas mazdārziņu...Cik ārprātā čoini tas viss..Un rudeni var just, tieši tur - starp asterēm un gladiolām smaržoja rudens tāds dzestri tīrs un skaidrs...Bet sirdī pavasaris.
|