Mana zeme. Debesis. Un elle.
|
|||||||||
| Monday, May 9th, 2005 |
|
||||
|
Lietus lāses krīt šahtā dobji atsisdamās pret zemi...Un tu aizver acis un... ...es zinu ka biju tur..Toreiz, kad tajā sausajā vasarā, tajā vakarā lija lietus..Kraasns duumoja, jo lija lietus..manaas maajas es biju es viena.. verandā. un pretī pavērās skaists aabeļu daarzs, ieliidams lietus maigajās skavās...drēbes lēnām krita pret raupjo dēļu grīdu bez skaņas, bez nopūtām..Tik viegli iziet dārzā un skriet pa slapju garu zāli, ļaujot tai graizīt kāju stilbus..asi un nežēlīgi..un tad tad pēkšnji apstāties un...just, kā katra lietus lāse atsitas pret kailu, sakarsušu ķermeni.. ..tas bija toreiz, kad biju tur. |
||||
|
|
|
||
|
Laikam jau savējo cilvēku vari atrast pavisam vienkārši.. Tikai iedod sava dzīvokļa atslēgas viņam rokā..un saki..tikai atnāc pie manis... Un, ja viņš bus tavējais..viņš nedomājot piekritīs.. |
||
|
|
|
||
|
Vakar man viens cilvēks teica, ka viņš ir brīnišķīgs, fantastisks, kolosāls un visādi citādi tik jauks, ka neviens viņu nespēj nemīlēt..Un, ja nemīl, tad noteikti vajadzētu iemīlēt...Bet vai tad tādi nesam mēs visi?? Savā iekšējā būtībā?? Mēs esam fantastiski!!!(: P.s.Lee ir galigi čau!!!! |
||
|
|
Mana zeme. Debesis. Un elle.
|
|||||||||||