Mans emocionālais es.

Katrā kārtīgā narkomānu filmā ir brīži, kuros klaji atkārtojošās un cikliskas darbības, piemēram šļirces uzpildīšana, iešļircināšana, tusiņš, televizora zagšana, bezdibenis, dienas un nakts maiņa, tiek parādītas paātrinātā tempā. Šādā veidā tiek nodrošināta ātra un nesāpīga nesvarīgu notikumu noglabāšana skatītāja atmiņā - nekā īpaša, bet paliekoši.

Pavisam nesen sapratu, ka tāpat virzās arī mana dzīve - tas ir, varbūt kādam ļoti svarīgi notikumi manā galvā paliek kā šie paātrinātie narkomānu darbiņi - nekādas papildus emocijas, tikai sausi fakti.

Pavisam nesen laukos tika nokosts viens no diviem kaķiem. Visa famīlija taisīja skaļu apraudāšanu; tiesa, iztika bez bērēm un apslacīšanas. Emociju izvirdums pārsteidza - kāpēc tas viss, nesapratu. Tie ir sausi fakti, kuru esamību pieņem un neapstrīd. Līdzīgi ar politiskajiem notikumiem - tie ir tik tāli un šķietami neietekmējoši, ka vienīgās emocijas izraisa cilvēki, kas par tiem uztraucas - stāv un krīt.

Senāki notikumi arī ir nonākuši šajā kategorijā - varbūt kādreiz emociju pilni, tagad ir tikai fakti - radinieku nāves, pirmais sekss, skolas pabeigšana. Faktu emocializēšana notiek ar lielām pūlēm, pārsvarā klātesot citiem dalībniekiem, tīri neapzināti.

Kāpēc tas viss? Atcerējos Svēto Pēterburgu, aliņu pēc sacensībām, vilcienu mājās. Pārsteidza, ka atcerējos.