Mans emocionālais es.

- Tā, tagad rakstīsim kontroldarbu.
- Vaiii, bet jūs vakar neteicāt.
- Bet es teicu aizvakar.
- Vaiii, bet vakar neteicāt un mēs negatavojāmies, jo bijām aizmirsuši.
- Ā, nu tad rīt.

Var gadīties? Var gadīties.

Un tā visu dzīvi - instrukcija ir, daru, instrukcijas nav - vīi, nezināju.
Pie tam strādā līdz noteiktam laikam. Viss, kas nav pēc instrukcijas dod tikai papildu rubuli kabatā - nu tur vairāk draugu, vai prēmiju pie algas, vai vienu papildus brīvdienu. Skolu beidz, universitāti beidz, darbu dabon. Bet tad, vot, iestājas - instrukcijas nav un nebūs, bet oi kā vajag, lai kaut bikiņ uz priekšu iet.

Pirmoreiz saskāros - ar 2 bērniem. Vienu bērnu var turēt rokās, bet ar diviem jābūt asam. Mazo noliec uz grīdas, lai nenokrīt, lielajam iemāci, ka karsta krūze ir karsta. Pats iemācies ieiet tualetē 10s laikā vai arī iemācies turēt durvis vaļā. Ar instrukciju pēkšņi nepietiek - vai arī tai pārāk daudz lapu. Un nevar teikt - vaii, bet es nezināju.

Bet tad vēl - karš. Un tur nevis bērns netīrs ar sasistu pieri un pats neizgulējies, bet - asuma nav, un pats beigts. Un dažreiz pat ar asumu nepietiek. Pēc tam gan droši var teikt - vīii, bet es nezināju. Un visi noņem cepures, bet kāda vēl uzliek rozi uz plāksnes.