Milzīgā tempā lasu Džentlmeņus, piekūstu, taisos slēgt ārā gaismu, un vēl arvien nav vēls.
No rīta pieceļos, paskatos pulkstenī un redzu, ka vēl nevajag skriet (_SKRIET_ vārda īstenā nozīmē) uz darbu, apsēžos, ēdu lēnām un lasu.
Ilgāk guļu un redzu sapņus (Džentlmeņu ietekmē, vai?) - konkrētā tēma bija piedalīšanās dziesmu konkursā, bet manam čomam ar ģitāru nebija lirikas, tad nu sacerējām ļoti labas vienpanta dziesmas. Izklausījās labi, bet, akvai, neko neatceros.
Nāk virsū radošais monstriņš, bet nevar pierakstīt (jo datora ta nav...). Pēc atmiņas un ne tik izjusti: "Atguļos gultā un lasu. Tad aizmiegu. Ja nebūtu viens, varētu apskaut, saspiest. Iekost un kutināt. Neļaut lasīt. Teikt, ka tagad viņai laiks atrasties virs manis, bet tagad tomēr zem. Pabeigt. Tad pagaidīt un varbūt aizmigt. Bet varbūt saņemties vēl vienai reizei. No rīta pamosties ātrāk un skatīties uz aiztaisītajām acīm un mierīgo šņācienu man blakus. Tomēr nē. Labākās atmiņas no nesenas pagātnes labākajā gadījumā atgriežas atkal un atkal, bet nekad nematerializējas. Nekādu pārsteigumu, turpinām strādāt".
Comments