Mans emocionālais es.

Striķim ir ideāla mūzika, bet pastulbas lirikas un balss.
Ja man būtu banda, tad pirms katra soliņa kāds kliegtu: "Kafijspauze!"

Piemēram:
Pār kapiem laižas melnas vārnas,
Un žēli ķērc: "nav vērts, nav vērts."
Es atspiežos pret kapa malu
Un saucu līdz: "nav dzīvot vērts!".

Kafijspauze!

Soliņš, tāds uz pusotru minūti, ka ģitārpuikam jāapsien dvieļi ap rokām, lai nesaiet kaut kas uz īso.

Pie darba.

Turpinām vārnu ķērcamgabalu.

Es gribēju teikt, ka klausos jauno Metallicu. Nav slikti.

Pār kapiem laižas melnas vārnas
To nava daudz, bet sanāk pāris
Redzēt īsti nevar, laikam kārnas
Ir jāiet dzert, kur tuvs man bāris.

Mēsls.

Pa ietvi staigā pāris vārnas, kovārnis:
Laura, Ieva, Aija, Maija, Māris.
Viš nospļaujas un pamāj tām
To kājas atzītas par skatāmām.

Arī mēsls, bet patīkami zaudējam oriģinālo iedvesmas avotu.
Izskatās arī, ka nekādas atskaņas nesanāks. Aiziet pļavā bez ritma, pusjēgas (otra puse paliek).

Pa ietvi pāris vārnu, kovārnis.
Viš nospļaujas?
Tās apmet kūleņus.
Viš stulbi blenž:
Pa ietvi pāris vārnu.
Kafijspauze.

Te arī beigsim darbu.