Naktīs, kad guļu, tad bieži pamostos pirms nozvanījis modinātāja, es apsēžos uz gultas malas, nedaudz bailīgi nolaižu uz aukstās grīdas kailās pēdas, daļa istabas ir gaiša, jo ielas lustra spīd tieši logā, izlaužot ceļu caur caurspīdīgajiem sarkanajiem aizkaru. Un tā es sēžu, pārmaiņus veroties logā, tad atkal tumsā, kamēr neatskan rīts.
Piektdien iekļuvu nelielā autoavārijā, tas man sāpīgi atgādināja, ka vientulības un vecuma bailes manā prātā ir pilnīgi nenozīmīgs sīkums salīdzinājumā ar bailēm no kara, atoavārijām un nosmakšanas.