mizantropei наплевать

May 18th, 2007

11:19 pm

Dzīvojos tagad ar savām abām[smuki skan] māsām. Esmu saķērusi kaut kādu briesmīg draņķīgu kaiti, vienīgi temeperatūra drusku nokritusies, bet acis sarkanas, skatiens aizmiglojas. Ļoti slikti jūtos, lietoju visādu draņķus un dzeru viskiju, bet kaut kādā ziņā lietas sāk nokārtoties un attiecības ar cilvēkiem uzlabojas vai vismaz atgriežas vecajās, pierastajās sliedēs. Laikam došos pie mira, jo ir tiešām hujova, bet ir labi, ka zini, ka kāds visā plašajā Rīgas rajonā, mani kaut nedaudz, vismaz kā māk, tā mīl. Diemžēl tas nepadara manu eksistēšanu drošāku. Un ļoti gribās šodien pateikt kādam kaut ko labu un viennozīmīgu, attaisnot kāda cerības un sapņus, bet esmu nonākusi pie manas personības graujoša secinājuma, ka tā ir viena no tām staffīgajām lietām, ko nemāku.

arlabunakti, mana sirds.
Powered by Sviesta Ciba