mizantropei наплевать

01:19 pm - ashtray heart.

Visas personas, notikumi un fakti ir izdomāti, nekas no turpmāk aprakstītā nav noticis un nenotiks, ja arī pastāv kāda līdzība ar reāli esošām personām vai apstākļiem, tā ir tikai sakritība, un man par to nav nekas zināms. Baloži šodien izskatās baigi stulbi. Točna. Кажется, я снимаюсь в фильме. То есть, то, что я делаю каждый день, видят люди по телевизору. Я подхожу к холодной стенке с отвратительно зелеными обоями и начинаю плакать. Пусть думают, что мне грустно.


tumsa

aizsedz melnos kauliņus

un piparu meiteni

no viņas paliek vien

degošas acis

un sarkanas lūpas

kuras ārstē rētas

tās nenoskūpstot...[Tā ir viena no manām rūgtākajām vēlēšanām.]
Vēl es gribu, lai krīt VISAS maskas šonakt. Tu pieskaries un atstāj. Cik grūti lidot. Varbūt mīlēt? Nē, mīlestība sūkā, tici man, es zinu. Pieskārieni, pieskārieni, pieskārieni, pieskārieni. Man šodien patīk vīrieši un cita veida mūzika. Telefona abonenta sirds, kuram jūs zvanāt ir vai nu izslēgta, vai atrodas ārpus pieskaršanās zonas.

Smaidīgs un dredains, kā vienmēr. Nu viss, tu viņam patīc. Tagad tev viņš būs jāņem uz mājām!
Es viņu gribēju tikai izdrāzt. Nu, vismaz. Viņš jau bijis viskautkur un visuko ir redzējis. Šeit ir vismierīgāk. A tur, citur, ir visādi skinhedi un urlas. Labi, ka šeit nekādu skinhedu nav. Urlas ir, bet nu – kur tad to nav. Arī menti te braukā diezgan reti. Visi pazīstami, viss zināms. A kas to lai zin, kas citur sagaida. Viņš ar tevi vairs nerunās. Un asaras birst viena pēc otras. Nerunās un viss. Pilnas acis asaru. Sapratīs un nenodos.

• Leave a comment

07:19 pm - Pat apokalipse nav dramatiska.

Reizēm es mēdzu būt tik maiga un jūtīga, ka viss svešais man sagādā ciešanas un noveda līdz asarām. Tad atkal es klusu staroju savā vientuļajā laimē, un, kas mani redzēja tādos brīžos, tas juta, cik grūti ir šai meitenei kaut ko sniegt vai kaut ko nozīmēt. Reizēm Tev šķita, ka es Tevi mīlu, reizēm, ka es nemīlu nevienu, ka esmu vienlīdz maiga un draudzīga pret visiem, ka man vairāk nekas no pasaules nav vajadzīgs, kā vien tas, lai visi liktu mani mierā. Tā ir. Es jūtu un atceros. Kapēc tad esmu tik nelaimīga?
Kas manī ir tik pretīgs, tik slikts, ka kārtējo reizi tieku mesta ārā no vietas, kuru jau 12 gadus biju pieradināta saukt par mājām? Varbūt tapēc, ka šeit esmu drausmīgi skarba. Es nevaru sacīt, ka justos atvieglota vai apmie­rināt, kad man jādodas prom; gluži pretēji, esmu satriekta. Vienīgi mērķis ir sasniegts: es zinu, ko gribēju uzzināt; saprotu visu, kas ar mani noticis kopš janvāra. Nelabums nav mani atstājis, un es neticu, ka tas mani tik drīz pa­metīs; bet es to vairs neuztveru kā ciešanas, tā vairs nav slimība vai pārejoša krīze: tā esmu es.
Kur ir mani dvēseļu uzšķērdēji?

• Leave a comment

11:37 pm - What have you done wrong with me?

Istaba pārāk tukša, ārā pārāk tumšs, vējš pazūd betonā, bet laternas kā milzīgas, nemirstīgas puķes.
Kāds varētu mani izvest pa pļavu pastaigāties, lūdzu?

[When I'm smoking, smoking, put my worries on a shelf...]

• Leave a comment