12:22 am - Tavas acis, laužot mākoņus, kādreiz apspīdēja pretējās mājas logos.
Vakaros mēs dedzināja sveces. Liesmas radītā gaisma man šķita rāmāka un ne tik uzmācīga. Tu parasti sēdēji zem galda un vēroja mani, es, atspiedusi kājas pret sienu, smēķēju. Smēķēju un klusēju. Vakarus caurauda sapratne, klusēšana un nikotīns.Vārdi pamazām zaudēja visas savas nozīmes. No rīta mēs atvērām logus un gājām gulēt. Varbūt viss bija tikai sagadīšanās.
Neko neteicis, kāds no mums aizgāja prom. Kā bojātā filmas lentē šis skats manā apziņā vienmēr atkārtojās –pagriezties un aiziet prom.
Reizēm es nesaprotu, kurā pusē atrodos, vai, visticamāk, nemaz nevēlos saprast. Es staigāju pa citu cilvēku dzīvēm. Dzirdu aizlauztas balsis. Šonakt es gribētu klusām satikties, lai neviens nezin, cik mēs tuvi, un cik ļoti saldi Tu mani sāpini. Tu man māciji neklusēt, kaut vārdi ir žiletes asuma draņķība. Pārdodamies, lai miers. Lai nedomātu[ja nu tomēr].
"No, no, no, you're not alone," es klusām nosaku.
Rob Dougan - Nothing at all.
melancholy