10:48 pm - Stay.
- Paliec, - viņš čukst. – Neej atpakaļ uz to skaisto māju. Paliec pie manis! Esmu noguris zīmēt mājas bez logiem, tukšas debesis, mirušus kokus. Citi uz to noskatās un sāk svilpt neapmierinātībā. Tas taču ir pilnīgi skaidrs! … Neej. Vēl ir laiks.Palikt? Bet es nevaru, un viņš to labi zina! Kāpēc man viņš to prasa?
Viņš saprot.
Viņš izslienas un atgrūž mani.
Man vairs nekad nebūs drosmes skatīties viņam sejā. Nupat esmu atsacījusies būt viņam Otrā. Bet beidzot esmu sapratusi. Tas, ko viņš veltīgi meklē sevī, ko nespēj atrast dzīvē, ir cilvēks, kas paliktu viņa mājā bez logiem, pie viņa nokaltušā koka un tukšās debess. Un, lai ko es viņam sniegtu, viņš nekad to nespēs saņemt, jo viņš ieslēdzies savā mājā tāpat, kā es esmu ieslēgusies savā – savā „skaistajā mājā”. Starp tām nav ceļa.
- Ak, piedod man, - es teicu. – Piedod man!
Viņš saņem mani aiz rokām un piespiež pie sienas, man sāp.
- Turi muti, - viņš saka.
- Vai es lūdzu, lai Tu nāc? Vai es Tev skrēju pakaļ?
Man Tu nebiji vajadzīga.
Viņa skatienā ir izmisums. Viņam taisnība.
Visas celtnes ir trauslas, un cilvēki labāk vai sliktāk valda vienīgi pār bailēm no dzīves, un tas ir viss.
Viņa skatienā es lasīju kritienu, es lasīju izmisumu un vardarbību, un tas ir viens un tas pats: tas sākas ar cerību zaudējumu. Es pārstāju cīnīties. Jutu, kā pār vaigiem līst asaras.
- Vācies! – viņš kliedz. – Taisies, ka tiec!
Es bēgu.
Air - The Virgin Suicides - Afternoon Sisters
crushed