Kāpēc, ir tik grūti runāties, sarunāties, saprasties un saprast?
Kāpēc nevar būt viegli un labi, kāpēc viss ir jāsarežģī, kāpēc ir jābožas, jādusmojas, jāklīrējas?
Kāpēc, nevar rīkoties spontāni? Kāpēc viss ir jāplāno, jāieplāno un atkal jāpārplāno? Līdz brīdim, kad vienkārši jau zūd viss prieks un sajūta, ka gaida kas nezināms un aizraujošs? Līdz brīdim, kad ir skaidrs, ir grafiks – shēma, un tajā ir jāiekļaujas.
Kāpēc vispār ir jāiekļaujas un jāpakļaujas?
Kāpēc ir jāprasa vai man ir labi? Kāpēc ir JĀTĒLO, ka man ir labi? Lai gan tik intensīvi tiek piestrādāts pie tā, lai būtu SŪDĪGI?
Mani pārņem „viss riebjas” un „lieciet man mieru”, jo bez jums ir vieglāk. Ir vieglāk, būt vienai un pievienoties tiem, ar kuriem ir pa ceļam, jo tādas ir tā brīža sajūtas. Neloģiskās, racionāli nepamatotās, liderīgās, sasodīti impulsīvās sajūtas.
Es nezinu, varbūt esmu izlepusi, jo jūs man vienmēr esat. Bet vai tiešām es vienīgā redzu, ka starp mums ir vēl kāds? Un viņa vārds ir Nīgrums.
Es viņu ienīstu, un es ienīstu jūs par to, ka viņu vienmēr aicināt līdzi.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}