Vienīgais, kas mani apmierināja darbā bija alga. Es domāju tā ir mana vaina, ka nemāku iztikt, ka mūždien nepietiek. Ne sūda. Vakar sapratu, ka mana alga ir atbilstoša sfērai, kurā strādāju. Nu tad nafig. Nafig tādu sfēru, kura man turklāt jau sen vairs nepatīk. Nafig plēsties, lai mēneša beigās bankas kontā ieraudzītu tik, cik pārējie, nagus vīlēdami un degunu urbinādami, saņem atsēžot pāris stundas ērtā ofisā. Fak, cik es biju stulba, pēc skolas izvēloties jomu, kurā zināju maksā mazāk kā citur.. es domāju galvenais tas, ka man patīk. Nekā. Patikšana zūd. Pfff.. un tās vairs nav. Es attopos, ka esmu kaut kur, daru to, kas man riebjas un saņemu tik, cik saņemu. Es neesmu tik cēla, lai dzīvotos pieticīgi ar to, ko varu nopelnīt par ‘sirdsdarbu’. Dzīvoju tikai vienreiz, un gribu maksimumu, ko varu dabūt nekāpjot pāri līķiem.

Atkal klīstu fotogrāfiju laukos. Ak, dies, kā man patīk. Tik ļoti, ka nespēju atrauties. Pirmā, otrā, desmitā, simtā, tūkstošā.. miers! Es vairs neizjūtu katru.

Šodien pietiks, tik šodienas pārdomas: Vai skumjas ir fotogēniskākas par laimi un prieku? Fotogrāfijās bēdājas pat mazi bērni.. es nesaprotu. Kāpēc pieaugušie neredz prieku? Es neticu, ka tāda nav. Pasakiet man, kur ir tas sākums, lai varu tam piekļūt un izpurināt. Izpurināt visus aizspriedumus, ka skatītājus melanholija aizkustina vairāk.

Nepārmet man, ka sirgstu ar uzmanības trūkumu. Ar to sirgst visi. Ik pa laikam.. arī tu.

P.s. Šodien gribēju ierakstīt, ka precos. Pārdomāju. Neprecēšos.

..šis bij’ sadomājis sazvanīt Valdi. Redz, kas sanāca:

 

Rīts.

Ņemos pa internetiem.

Iezvanās telefons.

Paceļu.

Kā parasti saku:

 

Jā..?

Valdis?

...emm.. nē..

 

Atstāstīju šito mammai. Viņa šokā. Kaut kāds slimiķis. Vajadzējis esot pajautāt vai es izklausos pēc Valda? Bet man jau šķiet, ko nu tur.. katram savi defekti. Bikšaiņiem (tas izteiciens no seksopolitēna) šitāds. :)) Un es pat klusēju par to krāsu nosaukšanu. Redz' šie varot atšķirt un nosaukt tikai 16 gab.. nē, nu spasibački, ka es nepiedzimu par veci! :)))`

 

P.s. Sor, tiem, kas 1x jau šito lasīja, bet man traki gribējās papildināt! :))  

Šobrīd mana dīkdieņa dzīve mani ir novedusi tik tālu, ka es pat sāku lasīt ziņas (gan tikai internetā pagaidām, bet progress ir) un drukāt žurnāla ierakstus ātrāk nekā kāds tos vispār spēj izlasīt. Jā, bet ko man citu atliek darīt? Tikko izeju ārā atkal nevaru vien novaldīt savus mazos, nerātnos pirkstiņus, kuri tikko nav piesieti (ar labajiem nodomiem) tūlīt pat izvelk no maciņa naudiņu un iemaina to pret kādu krāmu (skaistu gan, bet tik un tā krāmu), ko iekarināt skapī vai apēst vai.. nu dajebko.

- Nu, jā bet par ko (un uz kurieni) gāja tā runa? 

- Par rakstiem internetā.  

- Paldies!

 

1) Šitā ziņa man patikās pat ļoti, neskatoties uz to, ka, lai teleportētos vēl esot jāgaida labāki datori. Nē, nu es teiktu, ka man pat ļoti tas der, jo sanāk, ka pietiks laika izdomāt uz kurieni gribētu doties. :)

2) Tad, kad es paziņoju, ka meklēju internetā arsēnu, mans mīļais un gādīgais draugs piccolo  noburkšķeja, ka labāk varbūt tomēr nevajag? Bet nu kāpēc? Ja jau pat pamācībā rakstīts, ka arsēnu vajag, tad vajag. Kas tu netici vairs rakstītam?

2) Fuj, cik sausi aprakstīts, līdz beigām pat netiku, bet gaidu gan ar nepacietību to 22. jūniju :)