Viss, kas ar mani pēdējā laikā notiek, ir tik salkani un pretīgi, ka gribas patīt laiku uz priekšu, lai noskaidrotu KAD tas reiz beigsies un KAS būs pēc tam!

Sajūta kā murgā: braucu bez biļetes bez-pieturu tramvajā, kliedzu cik spēka, „laidiet mani ārā!”, bet nevienu tas neinteresē!

Un vēl..

Vakar veikalā izlasīju saukli: "Uzticība atmaksājas." Pretīgi.

Tikko atkal parunājos ar mammu. Viņai un manam tēvam viss ir skaidrs - cik gados, man jāpabeidz skola, cik gados jāaprecas un cik gados jātiek pie bērna.

"Man taču būs kauns, es visiem stāstu, ka tu mācies.. (!)Mēs ar tavu tēti, augstāko izglītību ieguvām tad un tad.. kam tu būsi vajadzīga bez izglītības?"

Ārprāts! Vai tad es saku, ka negribu mācīties? Vienkārši šobrīd es gribu darīt ko citu. Es gribu lasīt grāmatas, gribu skatīties kino un iet uz teātri, gribu aizbraukt kaut kur un vienkārši redzēt citas vietas un stikt citus cilvēkus..

Kas tas par plānu, kurš sastādīts bez manas ziņas un kurā jāiekļaujas vecākiem par godu?

Tā, paskatos uz savu žurnālu un šķiet, nu viena sasodīti depresīva meitene esmu. :) Bet tā jau it kā nemaz nav. Nesaprotu, kāpēc man viss šeit tik drūms iznāk (zemapziņa)?

Tieši tāpēc esmu nolēmusi pievērsties nevis jaunu tekstu "bīdīšanai" (patiesībā man to prātā tagad ir miljons tik nevaru nekā sakarīgi tos noformulēt), bet gan žurnāla iespēju izpētīšanai. Kopš pirmās reizies, kad atvēru šo šausmu žurnālu neko diži jaunu neesmu te izpētījusi. Tagad gribu iemācīties ielikt visādas bildes un linkus (?) un izdzēst muļķības, kuras esmu žurnālu pētot ieviesusi.. eh.. darba pilnas rokas.. :)