Brālis bija atstājis ieslēgtu televizoru manā istabā, bet tur tagad iet kaut kāda Latvijas Televīzijas iepazīšanās spēle. Sākumā vaikstījos, cik šausmīgi banāli cilvēki tur sanākuši („Raksturo sevi: esmu maza, mīļa kaķenīte, bet (!) (viltīgs smaidiņš) reizēm varu arī izlaist nadziņus!”) ..vjee.. bet tagad pēkšņi man uznāca bailes.
Un ko tad, ja es palikšu vientuļa? Ja man būs ~ 30+ un es būšu viena? Es taču nekad dzīvē nevarētu iet un tā čivināt par bučiņām un pūkainiem zvēriņiem televīzijas spēlē? Es nezinātu, ko darīt, ja pēkšņi saprastu, ka esmu viena. Nē, nē.. es nevarētu jautri čivināt, ka „tuvojas vasara un es drīz atklāšu skritoļošanas sezonu.” Es nespēšu savākties un vienmēr izskatīties bezgala laimīga, lai noslēptu, ka esmu nomākta. Es kļūšu krunkaina un īgna, nopirkšu septiņus kaķus un kļūšu par profesionālu vecmeitu?..
Bāc.. nu kas ar mani?
p.s. es vēl par to domāju.. un izdomāju, ka nevarētu tā iet un pļapāt visādas dumības, jo droši vien esmu pārāk lepna.. man tas šķiet pazemojoši.. pazemojoši, ka tā jāmurgo visādas banalitātes, lai kādam vīrišķim iepatiktos.. nē, nu.. labi, es klusēju..