14 Septembris 2008 @ 21:10
Liels bij' man prieks, ka neesmu savā domā viens. Tik liels bij' man radniecīgo pulks.  
Tradīcijas pēc man kaut kas jāiebīda par sestdienas pasākumu.

Aigāju turp ap 13:45. Mājās biju nākamās dienas 1:32. Kopumā bija tīri forši. Folka koncerts ļoti tautisks, cīņas kā parasti interesantas (jauki redzēt šķēpus un cirvjus), bet post-folk koncerts noteikti ir visvairāk vainojams pie līdz gaļai noberztajām kājām. Tā patiesi auksti, kā pagājšgag, man ar nevienu mirkli nekļuva. Un plosts neaizplostoja, bet atnāca atpakaļ. Nebija neviena laba (stipri iereibuša) cilvēka, kas iestumtu ūdenī, kad neeldēja tālāk par krastu.

Teorija par pašu pēdējo Baltijas Sauli: "Es gan nezinu, kāds tam varētu būt tam iemeslus, bet pēdējā cīņā viņi visi kā vienmēr metās viens otram pretīm, pēkšņi apstājās, sarokojas un metās iekšā civilo pūlī, slaktējot visus bez izņēmuma (to droši var ar neasiem zobeniem gan jau arī)."
"Nu varbūt slaktiņš varētu būt iemesls, ka tā būs pēdējā Saule."

Un vēl kāda meitene man uzdeva dažādus jautājumus par manu apmetni. Sīkums bet patīkami.
 
 
Klausos: Baobabs - Ai, lielā Vēja Māte