-Labs vakars, augsti godāto kaimiņ!
-Koa?
-Es te mierīgi sēdēju savā pieticīgajā istabā un biju iegrimusi interesantā stāstā, kas sajutu no ārpuses netīkamu dūmu smaku.
-a?
-Es par jūsu nāves kociņiem runāju. Nu cigaretēm taču. Mazliet dūmu smaka traucē.
-Un?
-Nu es domāju, ka varbūt jūs būsiet labs cilvēks un padomāsiet ja ne par savu sagandēto veselību, tad vismaz par citu veselību un labklājību.
-Ko?
-Vai jūs lūdzamis nenodzēstu cigareti un nemēģinātu atturēties no šī ieraduma vismaz uz balkona tuvākās pāris dienas? Es te ilgi vairs nebūšu.
-Vienalga. *demonstratīvi aizkūpina jaunu.*

Tā es arī iegāju istabā un ļāvu skaļai un mazliet smagai mūzikai nomākt manu nepatiku. Pēc nepilnām divām minūtēm no balkona aptuveni 3 metru attālumā es sadzirdēju skaļu kliedzienu "Hei!" Pēc dažām sekundēm es jau biju izkāpusi atpakaļ uz balkona un ar jautājošu skatienu skatījos kaimiņa virzienā.

-Tas ir tavs skaļais troksnis?
-Nu es Judas Priest dēvēju par mūziku, bet jā.
-Nogriez takš klusāk.
-Kādēļ?
-Traucē takš.
-Un?
-Nu traucē.
-Es nemanīju, ka šāds arguments atstāja uz jums kādu iespaidu, cienījamais kaimiņa kungs. Varbūt, bet tikai varbūt es pārdomāšu iespēju mazliet pazemināt manas mūzikas skaļumu, respektējot jūsu vēlmes.

Es nogriezu klusāk.