Es gribētu dzīvot vietā, kur tuvākais kaimiņš ir ne tuvāk kā dažu kilometru attālumā. Vietā, kur visapkārt plešas lauki un koku audzes, pļavas un meži. Kur es varu iziet ārā, stāvēt desmit minūtes un nedzirdēt nevienu mašīnu pabraucam garām. Un tai pat laikā kur ir elektrība un internets caur kuru es varu darīt kādu triviālu un man patīkamu darbu un pusstundas vai stundas brauciena attālumā ir pilsēta, kur es varētu aizbraukt reizi vai divas nedēļā, lai iepirktu sev vajadzīgo un satiktu pazīstamus cilvēkus un patērzētu. Bet mana māja būtu mājīga guļbaļķu būve ar salmu jumtu un tādu pašu kamīnu, kāds mums šobrīd ir lejasstāvā. Un lieliem grāmatu plauktiem pārpildītiem ar labām grāmatām. Un manā istabā sienas un lampas tieši tādas kā tagad.

Bet man patīk arī šeit, lai arī šeit ir parāk daudz cilvēku un ikdienas trokšņa. Lai arī trokšņa avotu šeit ir daudz mazāk kā piecentrā, akustika ir daudzkārt labāka un dzirdēt to, kas ir kilometra attālumā (dzelzsceļš) ar mazu piepūli var bez sevišķām problēmām ja logi ir vaļā. Un cilvēku te ir pārāk daudz. It sevišķi vasarā. Bet ziemu ir labāk un patīkamāk. Var pastaigāties pa mežu un nesatikt nevienu, brist mājās pa alternatīvu ceļu un saskaitīt tikai dažas mājas ar nošķūrētiem celiņiem. Kaut gan arī zieminieku palēnām kļūst vairāk - suburbanizācija, sak'.