Pirms dažām dienām izlēmu par labu Rokoperas Lāčplēsis koncertuzvedumam nevis Dziesmu svētku noslēguma koncerta ģenerālmēģinājumam.

Jāiesāk ar to, ka es esmu jauna - nieka 17 gadi, dzimusi Trešās atmodas laikā latviešu ģimenē un augot dzirdējusi tikai latvju mēli. Kad biju jaunāka, atminos kā retās reizēs magnetafons virtuvē atskaņoja lentas ar ierakstiem iz Lāčplēša, tāpat reiz radītāji bija sadabūjuši videoierakstu. Ar laiku gan vecākos latviskā dzirkstele ģimenē apdzisa - es nezinu, vai tas bija tādēļ, ka viens pēc otra mūžībā aizgāja vairāki vecāku draugi vai arī tamdēļ, ka brīva Latvija neizrādījās tas, uz ko visi bija cerējuši, vai varbūt tādēļ, ka nacionālisms pārgāja tāpat kā komunisms. Mans astoņus gadus jaunākais brālis ir jau 21. gadsimta bērns un to nekas nemainīs. Bet lai kā arī būtu tēvs uzlika nogurušu roku uz pleca un pasniedza divdesmit latu naudaszīmi un māte nobirdināja nostaļģisku asaru, kad pateicu, ka gribu 11. jūlija vakarā labprātāk būt Arēnā Rīga nevis Daugavas stadionā vai Blomes estrādē.

Liepiņa sākuma uzruna man nepatika. Komentārs par to, ka mūsdienās jau visi braukā ar Mersedesiem un valkā Guicci bija ļoti nevietā. Bet dažus mirkļus vēlāk līdz ar vārdiem: "Tas nav ūdens, kas Daugavā plūst, tas ir Laiks." jau acis pildījās asarām un pēc tam lūpas čukstēja līdz ar Jāni Skani sen lasītos un daudzkārt pārlasītos Pumpura vārdus "Sensenos laikos, Baltijas zemē, Kur teka Daugava līčotiem krastiem, Kur miežu līdumi liesmoti dega, Dzīvoja laimīga latviešu tauta." Koris man šķita salīdzinoši labs, bet pārāk pie sirds tomēr negāja. Labākās protams bija atspēlētās ainas. Skandinieku uznākšana izskatījās ļoti jauki. Laimdotas paņemšana bija izspēlēta pat labāk nekā oriģinālā, sevišķi izjusts bija mirklis, kurā Kangars norauj Laimdotas vainadziņu, demonstratīvi un ar naidpilnu sejas izteiksmi saplosa gabalos - metafora acīmredzama. Labi atstrādātas bija arī Lāčplēša un Laimdotas kāzas - abu satērpšana pēc semi-latviskām parašām un baltos pirstaiņos tērpto roku savienošana. Pēdējā "cīņa" arīdzan izskatījās pietiekami episki.
Līdz ar Lāčplēša pēdējo dziesmu es vairs nespēju novaldīt aizkustinājuma asaras un nemaz vairs necentos to darīt. Es dzirdu vēl, bet sauciet mani skaļāk! Rokas nejuta pilnīgi nekādu nogurumu tāpat kā kājas pēcāk, kaut plaudēts tika tik, cik bija spēka, tāpat kā atkārtojuma dziesmām dziedāts līdzi.

Varēja manīt, ka Laiks, kas dzīslās visiem tek, nebija žēlojis nevienu no oriģinālajiem mūziķiem ķermenī, bet balsī un garā neko nav paņēmis. Igo bija lielisks kā vienmēr, prieks, ka izķepurojās toreiz. Man tīk tēva komentārs pēc frāzes "Igo ir apvēlies" - "Nu tagad viņš vismaz izskatās pēc Lāčplēša." Jānis Sproģis dziedāja lieliski jau iz paša sākuma, vecumā balss kļūst tikai labāka. Zigfrīds Muktupāvels mūsdienās izskatās pārliecinošāks Līkcepure nekā pirms 20 gadiem, it sevišķi Kangara pārvilināšanas aktā. Mazliet skumji redzēt Viesturu Jansonu dejojot tikai vienu deju, bet tā bija lieliska - fināla cīņa. Iz neorģinālā sastāva man pie sirds gāja Ieva Karēvica kā Staburadze un vēl vairāk kā Ziemeļmeita. Šeit pat labāk izskatījās nepārspīlētās kleitas, salīdzinot ar oriģinālu. Arī Laimdota bija pieņemama, atsvaidzinoša. Imants Vaznovičš lielisks Kangara lomā un kaut gan gadi lēnām atņem šarmu, balss paliek. Jānis Skanis ar savu skaņo balsi ir labākais teicējs, ko jebkad esmu dzirdējuse.

Kā jau minēju, vislabāk man pie sirds gāja atspēlētie mirkļi, tādēļ pārlieku modernizācija šķita tā-tā. Protams, ir jāpievēršas mūsdienu problēmām un tās jāmin, bet tas nav jādara tik atklāti (kaut gan režisoriski izcili) kā Kangaram nododot Lāčplēsi pa mobilo telefonu. Man trūka meiteņu izkārtojamies Latvijas kontūrā, man pietrūka no sirds ieliktā spožuma - bet koncertuzvedumam būs palikt koncertuzvedumam. Publisks nosodījums veidotājiem par komerciālo pārtraukumu. Kaut skatījos ar prieku un klausījos aizkustināta bez gala, es ceru, ka nākotnē tomēr es varēšu redzēt rokoperu pilnā spožumā - vienalga, vai tas būs nākotnes uzdevums, vai man izdosies dabūt pagātnē ceļojošu laika mašīnu.

Laik' no laika laivnieki
Braukdami pa Daugavu,
Pusnaktī redz divus vīrus
Stāvā krastā cīkstoties.
Tas ir Lāčplēs's, kas še cīkstās
Vēl ar svešo naidnieku.

Un ar reizi nāks tas brīdis,
Kad viņš savu pretnieku
Vienu pašu lejā grūdīs,
Noslīcinās atvarā —
Tad zels tautai jauni laiki,
Tad būs viņa svabada!