(Lūk kādi murgi top, kad ir garlaicīgi)

Viss sākās ar to, ka mani radītāji izlēma palūgt man doties uz bartera vietu ar debesu gaismekļa nosaukumu un iemainīt metāla ripulīšus pret baltu pulverveida vielu, ko gatavo, no tādu graudzāļu kā kvieši, graudiem. Es, kā laba jauniete, steigšus uzvilku savus saplēstos džinsus, atradu galvas apsēju un lēnā solī devos uz iepriekš minēto "Saulīti", kur biju nolēmusi papildināt arī savus maģiskā dzēriena "Coca Cola" krājumus.
Bartera vietā es neapstulbu no plašā preču piedāvājuma, it sevišķi plauktos, kas pēc likuma paredzēti "Cilvēkiem virs 18", kuros atradās dažādi alkoholu saturoši šķidrumi. Tā vietā es steigšus paņēmu miltu paciņu un vienu "Coca Cola" iepakojumu, ar grūtībām iemainīju tos pret metāla ripulīšiem un devos atpakaļ uz savu dzīvesvietu. Gandrīz 300 metru garais ceļš bija smags, bet man par laimi gadījās tikai viena saķeršanās ar kādas atšķirīgas subkultūras jaunekli, kurš bija pārliecināts, ka manā īpašumā ir satīti papīriņi, kas pildīti ar tabaku, kuru man nebija un tādu atbildi es viņam arī sniedzu. Tālāk gan tiku bez starpgadījumiem.
Nodevusi saviem radītājiem paciņu, kurā iekšā mitinājās kilograms baltā pulverīša es devos uz savu midzeni.
Ar grūtībām atvērusi čīkstošās durvis un pārkāpusi vairākiem šķēršļiem, es iekļuvu savā istabā. Ar vēl lielākām grūtībām noņēmu no sēdekļa vairākus priekšmetus un nonācu sēdus stāvoklī pretim manai maģiskajai ietaisei - datoram. Ar ierastu kustību pasniedzos pēc kreisā pusē stāvošās kolas pudeles, kuru aizejot biju atstājusi pustukšu. Un šeit sekoja šoks - pudele bija tukša. Tālāk garā pārējo mūsu dzīvokļa iedzīvotāju iztaujāšanā es noskaidroju, ka kolu ir iztukšojis mans miesīgs brālis. Tas tikai vēlreiz pierāda, ka nevienam šajā pasaulē nevar pietiekami uzticēties.