Viens no maigākajiem notikumiem no skolas laikiem, bet ļoti iespiedies atmiņā.
Atceros kā ar tēti gājām pieteikt mani skolā. Mācību daļas vadītāja jautāja, vai esmu gājusi bērnu dārzā. Atbildēju, ka nē. Tad man jauki paziņoja, ka bērni, kas nav gājuši bērnu dārzā, šogad mācīsies "d" klasē. Šķita loģiski - nav ieguvuši komunikācijas spējas, vajadzēs citādāku pieeju, lai pierastu pie skolas režīma, utt. Bet figu tev, klases burts tika piešķirts pēc paredzamajām skolas spējām.
Tā nu sanāca, ka klasē es biju tas riebīgais gudrais bērns. Jā, tas kaitinošais sīcis, kas vienmēr pacēla roku pirmais par izrēķinātiem uzdevumiem vai izlasītu nodaļu, vai uzrakstītu domrakstu. Un, ai, kā citiem bērniem tas nepatika. Klasesbiedrene, ar kuru uzturēju kaut kādu komunikāciju arī pēc pamatskolas pabeigšanas, reiz atzinās, ka viņai atmiņā ļoti iespiedusies cenšanās vienmēr skolas darbu izpildes ātrumā apsteigt Lindu, kas nekad tā īsti nav sanācis un kas izsaucis šausmīgu niknumu. Manai aizstāvībai, man lielāko daļu mūža ir bijušas problēmas saistībā ar citu cilvēku emociju interpretēšanu un empātiju kā tādu. Tā arī pagāja vairāki gadi, līdz es sapratu, ko es skolas sola situācijā daru nepareizi un sāku daļēji laboties. Bet tad jau es biju saņēmusi savas nozīmes pārējo acīs - jocīga, iedomīga, pārgudra.
Bet kad mācījos pirmajā klasē, mana māte vienmēr man kārtīgi sasēja matus astē. Tieši uz pakauša un tik cieši, ka nereti vismaz stundu sāpēja piere. Nezin kapēc manā pirmklasnieces prātā bija iesakņojusies apziņa, ka man ļoti nepiestāv izlaisti mati. Laikam jau tādēļ es savu astīti vienmēr ļoti, ļoti sargāju - ka tikai neizjuktu un ka tik kāds mani neredzētu at vaļējiem matiem. Meitenes klasē ļoti veiksmīgi bija šo uzķērušas, jo kādu dienu mani iespieda stūrī, ar varu izjauca asti, sabužināja matus. Kāds ieminējās, ka izskatos pēc Tarzāna, kas uz kādu brīdi arī kļuva par manu kļičku. Todien ļoti raudāju. Gan par to, ka visi mani redzēja ar izlaistiem matiem, gan par to, ka meitene ar otro vārdu Džeina ļoti apvainojās par to, ka vispār kaut kur ir ierindota ar jocīgo Lindu kopā.
Bieži domāju, vai kaut kas dzīvē būtu aizgājis citādāk, ja mani būtu ielikuši "a" klasē.
Atceros kā ar tēti gājām pieteikt mani skolā. Mācību daļas vadītāja jautāja, vai esmu gājusi bērnu dārzā. Atbildēju, ka nē. Tad man jauki paziņoja, ka bērni, kas nav gājuši bērnu dārzā, šogad mācīsies "d" klasē. Šķita loģiski - nav ieguvuši komunikācijas spējas, vajadzēs citādāku pieeju, lai pierastu pie skolas režīma, utt. Bet figu tev, klases burts tika piešķirts pēc paredzamajām skolas spējām.
Tā nu sanāca, ka klasē es biju tas riebīgais gudrais bērns. Jā, tas kaitinošais sīcis, kas vienmēr pacēla roku pirmais par izrēķinātiem uzdevumiem vai izlasītu nodaļu, vai uzrakstītu domrakstu. Un, ai, kā citiem bērniem tas nepatika. Klasesbiedrene, ar kuru uzturēju kaut kādu komunikāciju arī pēc pamatskolas pabeigšanas, reiz atzinās, ka viņai atmiņā ļoti iespiedusies cenšanās vienmēr skolas darbu izpildes ātrumā apsteigt Lindu, kas nekad tā īsti nav sanācis un kas izsaucis šausmīgu niknumu. Manai aizstāvībai, man lielāko daļu mūža ir bijušas problēmas saistībā ar citu cilvēku emociju interpretēšanu un empātiju kā tādu. Tā arī pagāja vairāki gadi, līdz es sapratu, ko es skolas sola situācijā daru nepareizi un sāku daļēji laboties. Bet tad jau es biju saņēmusi savas nozīmes pārējo acīs - jocīga, iedomīga, pārgudra.
Bet kad mācījos pirmajā klasē, mana māte vienmēr man kārtīgi sasēja matus astē. Tieši uz pakauša un tik cieši, ka nereti vismaz stundu sāpēja piere. Nezin kapēc manā pirmklasnieces prātā bija iesakņojusies apziņa, ka man ļoti nepiestāv izlaisti mati. Laikam jau tādēļ es savu astīti vienmēr ļoti, ļoti sargāju - ka tikai neizjuktu un ka tik kāds mani neredzētu at vaļējiem matiem. Meitenes klasē ļoti veiksmīgi bija šo uzķērušas, jo kādu dienu mani iespieda stūrī, ar varu izjauca asti, sabužināja matus. Kāds ieminējās, ka izskatos pēc Tarzāna, kas uz kādu brīdi arī kļuva par manu kļičku. Todien ļoti raudāju. Gan par to, ka visi mani redzēja ar izlaistiem matiem, gan par to, ka meitene ar otro vārdu Džeina ļoti apvainojās par to, ka vispār kaut kur ir ierindota ar jocīgo Lindu kopā.
Bieži domāju, vai kaut kas dzīvē būtu aizgājis citādāk, ja mani būtu ielikuši "a" klasē.
Atsaukties