08:12
es jau 1,5-2 gadus kā nedzeru kafiju. uz kursiem kā īsta zāļu sieviņa ceļoju ar savām tējām. mana iecienītākā ir ingvera-kurkumas. ļoti žiperīgi iedarbojas.
jaunums ir, ka kopš novembra es atkal sevi kustinu (nu tā kā sports) un pavisam jauns ir tas, ka kopš pāris nedēļām es slēdzos vakaros ārā. atnāku no darba, apsēžos uz dīvāna, aiztaisu acis un kas atkal attaisu acis vaļā ir jau pusnakts. vienīgais, kas palīdz nepazaudēt filmu ir kafija.....
es laikam atkal rakstu
08:12
vakarvakarā pēc divu nedēļu prombūtnes atgriezos mājās. vispirms vieni kursi Berlīnē, tad aizlidoju pie māsām uz Rīgu un tad otri kursi Berlīnē.
ar māsām bija forši. ar brāļiem arī.
vakarvakarā S sagaidīja mani stacijā, atveda mājās, bet sīkie jau gulēja.
šorīt mans lielais gandrīz 15gadnieks pirmais pamodās un ielīda pie manis gultā samīļoties un parunāties. uz skolu skrienot trīsreizes atgādināja, ka būs jau vienos mājās un lai es arī viņam pusdienas uztaisu. S saka, ka viņam pietrūkst, lai par viņu parūpējas. S lieliski tiek galā ar visu manas prombūtnes laikā, bet viņam trūkst tā latviešu (latgaļu gēna), kurš mums palīdz apvienot situ ēdienu ar rūpēm par otra labsajūtu un māju sajūtu.
13gadniece arī atnāca uz guļamistabu, bet viņa neprot pieprasīt mīļumu, viņa nāk ar sūdzībām. esot auksti, vajagot džemperi. kādu no maniem džemperiem. ha! es emu tik liela kā 3 viņas. bet iedevu to, ko mēs kopā nopirkām un kas tomēr man neizskatās. viņai ļoti piestāv.
sīkais kā ūdenszāle. sākumā mani ne nu gluži ignorēja, bet viņai savas lietas. tad lipa klāt, tad atkal nē un beigās pie durvīm nespēja vien atvadīties.
tas viss 40 minūtēs. tagad bērni prom un es tā prātoju, varbūt ka vajag trešo atkalredzēšanās seksu...
11:47
es Rīgā ielidoju trešdienas vēlā vakarā un svētdienas rītā braucu jau projām.
pa vidam bija dzimšanas dienas un īpašā misija x 3
neatlika īpaši daudz laika lai kaut ko sarunātu ārpus ģimenes.
pozitīvi, ka dažu stundu laikā saorganizējās džeki, kuri parasti pēc nedēļu ilgas plānošanas, tāpat nesaorganizējas.
bēdīgi, ka nesanāca satikt dažas dāmas.
mega pārsteigums - māsai vajadzēja vakariņām kaut ko nopirkt, mēs iegājām rimītī. brāļa draudzene, kura ļoti atgādina mani pašu, jo viņai arī viss tāds īpašs un šalles visur un mētelītis... es nezinu kā tas notikās, bet es viņas šallē sapinos. konkrēti - tā aptinās man ap kājām. tā nu mēs stāvam rimītī pie gaļas plaukta un zirgojamies par viņas šalli un manām kājām un to, ka es domāju, ka es atkal kādam sunim esmu uzkāpusi virsū, līdz es pamanu ka mani kāds stipri vēro. es skatos un nespēju noticēt. tas bija tāds mirklis kā filmās, palēninājumā. līdz atkal ir kliegšana un apskaušanās. labi, ka es K šallē satinos un mēs sākām par to runāt, jo savādāk es un mana kolosālā ex-kolēģe, mēs būtu pagājušas viena otrai garām.
tas satraucošākais tajā visā ir fakes, ka es negaidīti un neplānoti satikt kādu jauku cilvēku. man tas notiek tik reti. Vācijā viss ir tik liels un proporcionāli es pazīstu tik maz cilvēku. tādi saskrējieni man vienmēr liekas kā mazas likteņa dāvaniņas.