Redz, izčīkstējos, ka, iespējams, bakalauru šogad neuzrakstīšu. Patiesībā tas ir kā drošības garants - ja nu tiešām neuzrakstu, lai manai saimei tas nenāktu pēkšņi un ne no kurienes. Tā rezultātā izrādījās, ka es "tā nodošot ģimenes godu", "visi ar mani tā esot lepojušies", "tā ir kā ņirgāšanas par visiem", "tas nav tikai par Tevi" un "kas Tev vispāt tie par pusaudža izgājieniem".
Es gan savā naivumā ticēju, ka, iekļūstot budžetā un nelūdzot saimei naudu studiju apmaksai, mans bakalaurs ir tikai MANA lieta un MANA problēma. Un tās stulbās 50 uzrakstītās vai neuzrakstītās lappuses, manuprāt, neietekmē to, cik es esmu gudra, forša, kaitinoša vai vēl sazin kāda. Ne es pirmā ne pēdējā, kas šaubās par to, vai uzrakstīs bakalauru un vai tam maz ir kāda jēga.
Biju saškrobojusies un vīlusies.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}