Nu jau kādu laiku cītīgi sekoju līdzi komentāriem politika.lv rakstam par to, ka "Marokānī iemīlēties nedrīkst" (http://www.politika.lv/index.php?id=16749). Raksts par to, cik grūti nokārtot visu birookrātiju, lai apprecētos ar cilvēku no cita kontinenta, ķā arī par ierēdņu attieksmi pret šādām laulībām.
Komentāros panesusies saruna par to, kā vispār ir vērtējamas laulības ar ārzemniekiem un kas vispār notiek ar Latvijas vīriešiem.
Šobrīd strādāju pie viena projekta par ANO Tūkstošgades attīstības mērķiem. Esmu dzimumu līdztiesības darba grupā. Sāku pētīt statistiku un atklāju satriecošu skaitli. Vīriešu un sieviešu attiecība austskolās ir ir 10:18. Vārdus sakot, uz katru vīrieti ar augstako izglītību ir divas sievietes ar ausgtāko izglītību. Kāds tad tur brīnums, ka latvietes precas ar marokāņiem, britiem un sazin ko vēl? Es arī jau kādu laiku šaubos, vai veidošu nopietnas attiecības ar latvieti. Nu gribas man gudru un labu puisi blakus. Latvijā puiši vai nu ir galīgi garām (celtnieki, bembisti un citi tādi), vai arī viņiem ir savs mazais "harēms"- meitenes, kas riņķo ap viņiem. Lai nu kā, man ir topošās vecmeitas attieksme- es par puisi necīnīšos. Manī ir zināms lepnuma, kautrīguma un vecmodīguma sajaukums. Manās acīs nav daudz briesmīgāku lietu par divu sieviešu cīņu par puisi. Pfe. Nu lūk- vecmeita kas vecmeita.

Atsaucoties uz snorke  ierakstu par Koeljas citēšanu. Es labprāt iesaistītos kāda Koelju un Dena Brauna apsmējēju pulciņā. Eh,'visos laikos vidusmēra sabiedrība ir glupa.

Un man tik ļoti krīt uz nerviem publisks vājums. Pareizāk sakot- vājums vispār. Man laikam tas ieaudzināts- necienīt žēlošanos un činkstēšanu.
Tikko vienai "draudzenei" draugiem.lv uzrakstīju ļoti lietišku un vēsu komentāru pie ieraksta par to, ka citi viņu "kauninot par atklāsmēm". Skuķītis izšķīrās no puiša un nu tracina apkārtējos nu jau mēnešiem rakstot dienasgrāmatā 3-4 ierakstus dienā par bezmiegu, brīvību un citām muļķībām. Zemteksts- atnāciet tak kāds un samīļojiet/izkniebiet mani.
Ārprāc, kāda es esmu ciniska maita palikusi. Pati pirms pāris gadiem arī tāpat uzvedos. Izšķīros no puiša un terorizēju šo ar vēliem telefona zvaniem. Jaunības glupums. Tikai pēc laika sapratu, cik pazmojoši un bezjēdzīgi ir savu vājumu izrādīt ne īstajiem cilvēkiem un ne īstajā laikā.

Cheers! Man tagad būtu jāraksta rīkojumi, a kaut kā uz klabošanu velk.

Vakar pie manis ciemos bija bļaujošs zīdainis un viņa māte. Gatavoju pupiņas meksikāņu gaumē un jutos kā Brī no "Bīstamajām mājsaimniecēm". Bija jau nežēlīgi garšīgi, tikai no čili nedaudz liesmas pa muti laukā šāvās.
Kā man patīk kulinārās izvirtības! Nākamnedēļ uzaicināšu ciemos brālēnu ar draudzeni un gatavošo... mmm... sēņu sautējumu ar zemesriekstiem.

Labu apetīti!

P.s. Nu tak aiztrenciet kāds mani strādāt!