|
|
|
May 27th, 2016
01:20 pm
Vācu režijas teātrī aktieris nereti pārvēršas vienkārši par instrumentu. Ko tev darbs šādos apstākļos nozīmē?
Ir jācenšas saglabāt kaut kādu iekšēju siltumu, kaut kādu dzīvību, kas tevī kā instrumentā ir. Kā vijolei ir dvēselīte. Pretējā gadījumā tu kļūsti par drāšu kasti. Nupat noskatījos Minhenes Rezidences teātrī Šveiku. (Smejas.) Domāju – o! tāds materiāls! Nu, es taču zinu gandrīz no galvas! Pirms izrādes satiku Tobiasu Moreti, ar kuru esmu labi pazīstams kopš filmas Jāņu nakts laikiem (abi aktieri kopā filmējās 2007. gadā, Moreti Latvijā kļuva slavens ar seriālu Komisārs Reksis – M.Z.). Es saku: “Tobias, man ir vieta ļoti smalkā rindā!” Viņš saka: “Jā, jā, man arī bija, bet, zinot Kastorfu, es apmainīju pret vietu pie durvīm.”
Dekonstruktīvā teātra tēva iestudējums!
Jā, absolūts dekonstrukcijas, histēriskas kliegšanas, saasinātu patoloģiju, dažādu šķidrumu, dzimumorgānu mistrojums ar video. Vācu teātrim gandrīz katrā izrādē obligāti ir video, kliegšana un visi bioloģiskie šķidrumi. Tās ir trīs pamatkrāsas, ar ko man saistās vācu teātris. Un retu reizi pazib kaut kas citādāks.
(Teātra Vēstnesis, intervija ar G.Āboliņu)
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |